30. jūlijā man bija operācija. Salīmēja celī saites kopā. Plīsuši abi meniski un krusteniskā saite. Tagad man uz kājas ir melna uzparikte, ko mamma sauc par somu uz kājas.
Kaut Latvijā visas slimnīcas būtu tādas kā Ādažu ortopēdijas un traumotoloģijas privātklīnika. Šeit par mani parūpējās kā pret īstu pacienti, nevis kā pret nožēlojamu kroplisku suni ar defektiem, kurus nav interesanti ārstēt, jo tas prasa daudz pūļu.
Ejot caur Rīgu, redzot kaut kādu pediņu ar rokas somiņu un tizlu gaitu, gandrīz, baltās gājejas pārejas svītras pārvērtu savos vēmekļos. Viņa gaita bija sievišķīgāka par manējos. Aj, nu to vienkārši nevar izstāstīt, cik nožēlojami pretīgs viņš bija. Un arī pārēji apkārt esošie cilvēki, nekādu sajūsmu par šāda veida indivīdu, neizrādija. .. un pareizi darīja. Viņš izskatīja kā dzīvnieks, kuram pakaļgalā ir iedzīta sarūsējuša nagla, taču augšgals balināts līdz tas kļuvis urīna dzeltens. Pietiks par to vēmekli.
Šķiet, ka manā celī ir iemitinājusies čūska. Nu vismaz sāpju sajūtu, es varu salīdzināt ar šo lokano rāpuli. Pretīgi. Bet ne jau pretīgāk par to indivīdu ar naglu dirsā. Bet, es jau cenšos ciesties, nekas cists neatliek/..
Kad biju slimnīcā, mani pārsteidza kāds negaidīts zvans. taču patīkami. Patīkami atcerēties, kad viss šķiet aizmirsts un zemē metams, jo ir jaunumi, kuri liek zemei trīcēt. :)
vēlāk pastāstīšu kaut ko vēl. :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru