Ar basām kājām pa aukstām sniega kupenām. Mūžīga sajūta, ka aiz muguras ir kaislīga siltuma pārpildīta automašīna, kur visi jūtās kā siļķes mucā. Taču uztraukums ir par esošo pudeļu daudzumu, nevis par iespēju 'izretināties.' Ko arī vēlāk paveic.
Un, kad siļķes izritinātas, iemainītas pret kārtīgu gaļas izstrādājumu, var sajusties itkā slēpes būtu zem riteņiem un slīdēt pa sniegotām asfalta pļavām. Bet slēpes nekādā ziņā neritina kaklā esošo kamolu, kurš draud atraisīties.
Apkārt ķērcošas vārnas, kuras kliedz un kauc pēc intelekta paaugstinājuma. Attaisnojums - alkohols? Nē, nē tur arī bez alkohola ir labākajā gadījumā 2 smadzeņu šūnas, kuras funkcionē divos virzienos, šoreiz neminēšu kādos.
Un tad ir apnicis. Es jau no galvas zinu šo scenāriju. Katra scenārija aina iesēdusies prātā. Izvolbītas acis un aicinājums pēc kārtējās devas. Ir grūti paiet, jo ir ne tikai reibuma stāvoklis, bet arī apledojums uz bezrūpīgi baltajiem trotuāriem. Rīt mājās nebūs sāls. Sākšu jau no paša rīta. Lai tādiem kā es, ir vieglāk paiet un ķert vēja sajūtu sejā.
Pēc tam, kad kvadrātmetra dzīvoklīša īrnieks paziņo, ka pirks mašīnu pa 60 000 Lvl, paliek šķebīgi ap dūšu. Arī viena teikuma atkārtojums krīt uz nerviem. Un, neprasiet kāpēc. Izbaudiet paši.
pus10 no rīta, ievelcies ar slapjām kājām, melnām acīm un oranžu, no fantas iekrāsojošās lūpas sindromu, tevi pārņem neticama baiļu sajūta. Un sākās viss no gala. Tie paši psihopātiski idiotiskie šantāžas gājieni ar smagām, bezjēdzīgām krunkām pierē un izbolītiem acu āboliem. Jā - Tie paši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru