5.23 no rīta radās vēlme pēc atmiņu pierakstīšanas.

ALKOHOLIĶU ĢIMENE.
Mana mīlestība pret alkoholu radās 3,4 gadu vecumā, kad saņēmu pamatīgu rājienu par omas laimes šķidruma izliešanu mēslainē. Lai arī, es nekādus draudus par konfekšu nedabūšanu nesaņēmu, jo gluži vienkārši, tādus labumums dabūju svētkos, bet tāpat bez asarām neiztiku. Jāatzīst, ka tusiņi pie pudeles man vienmēr paliks atmiņā. Arī omas jautājums par to, kāpēc man nepatīkot, ka viņa dzer, kā šodien jautāts, iesēdies manā smadzeņu memoriālā. Pēc šī jautājuma sekoja arī viņas atbilde, jebšu pretjautājums kā oponējošs manam bērna prātam, proti, vai viņa, būdama šņabja ietekmē, kādreiz kādu govi nav izslaukusi, vai arī esmu sista. 4gadīgam bērnam bija jāsaprot, ka galvenā ir kontrole pār sevi un ļaunuma nenodarīšana citiem dziras ietekmē. To laiku atceros pilnīgi skaidri, arī to, ka ļoti vēlējos satikt savu tēvu, tad jau es nezināju, ka arī viņš ir pļēgurs. Oma katru reizi, būdama 'šmicē', solīja, ka pēc cūkas pārdošanas, noteikti dosimies pie viņa ciemos. Man šie vārdi bija kā mūzika ausīm, savukārt oma pēc tāda apsolījuma, varēja būt droša, ka alkohols nenonāks mēslainē.
Tajā laikā tas bija normāli. Dzīvoju pie omes, jo mamma tobrīd bija devusies peļņā ārzemēs. Kad viņa atgriezās ar dažādām dāvanām, manas ačteles iemirdzējās, jo nu jau visam vajadzēja būt perfekti, bet nezinu kāpēc, tā nebija. Viņa sāka dzīvot kopā ar citu vīrieti, kurš man patika, jo katru dienu mani iebaroju ar snikeriem. Un cilāja gaisā kā lellīti. Es taču - maza meitenīte. Pagājuši 3 gadi kopdzīvē, mammai uzauga vēders, jā, man būs brālītis vai māsiņa. Tas, taču ir tik forši, bet līdz ar bērniņa, brālīša piedzimšanu, mana dzīve pagriezās pa deviņdesmit grādiem. Patēvs man pat neļāva pieskarties viņa meistardarbam, proti, viņa dēliņam. Patēvs būdams pedants, neiztiku bez mātes pēriena par ne tā noliktām zeķubiksēm, vinš man nesita, jo nevarēja to darīt, tāpēc to darīja māte.
Bet tas nav svarīgi, jo stāsts ir par alkoholu.
Es pat vārdiem nespēju izstāstīt, cik ļoti man riebās iedzeršanas. Mana māte dzēra tikai tad, kad bija svētki, vai kaut kas īpašs. Taču, šīs dažas reizes gadā, man bija kā mocības, jo katru reizi, kad māte pacēla glāzi, mani asaru dziedzeri atraisījas un bļāvu, ka viņa ir alkoholiķe, lai gan, patiesībā, tā taču nebija. Patēvs nedzēra, arī dažas reizes gadā, taču, tas man neko neizteica, man bija vienalga, dažkārt paklausījos mātes stāstos, kā viņa vākusi mīļumu jaunībā, kad viņš bija iekritis vietējā parka akā. Tajā laikā, es viņu ienīdu, jo viņš vienmēr skandināja, cik labiņš ir viņa dēls, bet es izaugšu par zivju ceha darbinieci, jo man neesot loģiskās domāšanas. Lai nu tā būtu.
Tagad - nu jau gandrīz savos 18, varu piebilst, ka mans riebums pret alkoholu nav uz pusi tāds, kāds tas bija bērnibā. Taču fakts, ka mana oma, mans vecaistēvs ir mīlējuši alkoholu tik ļoti, mani satrauc, jo arī mans īstais tēvs to dara un arī no tēva puses gan oma, gan opis laimes šķidruma ietekmē ir bijuši biežāk, nekā pie vesela, skaidra saprāta.
Es ienīstu alkoholiķu ģimenes. Es ienīstu to bērnu ciešanas. Es ienīstu tos sociālos darbiniekus, kuri nespēj par viņiem parūpēties. Un galu galā, es ienīstu Padomju režīmu, padomju ideoloģijas, kuri ir iepotējuši latviešiem - bez pudeles uz dzimšanas dienu tak neejam.
Un pats labākais, ka šiem bērniem, tāpat kā man, ir jāsatraucās, vai uz viņu psihi attātie alkohola fenomeni, nebūs viņu nākotne.