Drugs are bad? ..SO what?

Degoša svece un kūpoša cigarete. Glāze coca-colas un pirmziemas saule aiz loga. Drebuļi un viegla rokmūzika. Viss kā parasti, tikai šodien mans vārds ir ierakstīts kalendārā. Gribētos uzrakstīt kādu kaislīgi erotisku stāstu ar mīlošu, skaistu nobeigumu. Nesanāk, nav vārdu ir tikai domas un idejas, it kā jau puse no izdarīta darba, bet nesanāk.
Kāda vārdadienas svinēšana, bez līdzekļiem un nav komforta sajūtas, jo zini, ka čoms noeiet pa burbuli. Tu nezini, kas ar viņu notiks rīt, aizparīt. Visādas domas, ka manis dēļ, ka visi samaitājas, ja pārāk bieži uzturas manā sabiedrībā. Tajā pašā laikā, šķiet, ka katrs pats izvēlas savas dzīves krāsas. Tā neziņa, kas notiek ar viņa psihi nogalina. Pats briesmīgākais, ka nekad nevari zināt kā lai palīdz, kādu atbalstu, lai dod.
Viss sliktais notiek vienā dienā. Kur, lai rod spēku lētajam optimismam?

Vērtības nekādas

Viltus princese, tā bēdīgā un skumjā, raud, kamēr žurkas asina zobus. Pamāte tik smaida, runādama ar draudzeni. Tikmēr princesi par sūdpaku un nejēgu saukā. Tas tikai smaidu izraisa, gandarījumu vai jaunu spēka intrigu.

Mēs dzīvojam un dažreiz svinam. Iemācījušies noslēgties no ģimenes dzīves, smaidām sabiedrībā, rādām, ka viss ir kārtībā, atkal smaidam un labi izskatāmies. Neviens pat nenojauzdams, kas slēpjas aiz šīs koķetīgās čaulas, par foršu dēvē. Patiesība noslēpjas aiz milijons asarām, mājup ejot. Ne visi spēj slēpties, divās dzīvēs dzīvot, ar asarām acīs, smaidot pa telefonu runāt - divās emocijās dzīvot.
Tikai tuvākie mazliet wairāk zin un savu pieredzi izstāsta, kuru slēpjās aiz tādas pašas - cēlās maskas. Cilvēkiem ir jāpriecājas, viņiem nedrīkst sabojāt vakaru ar savu grūtsirdīgo seju. Cēlums, iedomība un nepieejamība tik īsta šķiet, ka jau pats esi sev noticējis, neatkarīgi no tā, ka, patiesībā, nezini, ko nesīs rīts tur - it kā mājās. Tajā patversmē, kuras par mājām dēvē, jo tur tu guli un ēd visvairāk.
Ja nekad nav ģimenes bijušas, vai neīsta tā, tad mājas par tiltu jāsauc.

Broken

Elpo dziļi, jo šodien mana elpa aizraujas, elpo arī par mani. Man kaklā minka ar dzijas kamolu spēlējas. Es jūtu sevi, jo milijons domas neļauj noslāpēt dzīvi. Elkonis sitās pret galda malu un satracina nervus. Alus ir devis apgaismību par mani. Nē, es neesmu. Bļāviens, kāpēc es esmu tāda un ne citāda. Neesmu cilvēks, esmu uz divām kājām staigājošs, noputējis pasmiešanās objekts. Man ir tik daudz dēvētie draugi, kuri manis dēļ pat mazo pirkstiņu nepakustinās, kamēr es esmu gatava savas tirgus apenes novilkt viņu dēļ. Lai tikai citiem būtu labi, nopirkt viņiem šokolādi, atdot pēdējo, lai viņi justos labi, bet pēc tam pamestu vienu ar asarām, pasmietos sabiedrībā. Viņu acīs es spēju nolasīt smieklus, vārdus, domas: `Kas tad Tu esi, labākajā gadījumā kaut kam derīga.` Tie ir maigākie vārdi, aiz tiem, ka man patiesībā wajadzētu nošauties.
Visi, kuri mani pazīst, drošivien domā, ka es esmu stulba, bet mīļie, šada sajūta no nekā nerodas.
Nerodas.
Pattinson, Tavas dziesmas ir lieliskas.

Jūra

Jūra