Aberdīne.
Šīs ielas bija ilgākais pārbaudījums, šeit es pabiju visilgāk no saviem ceļojumiem. Un, lai, cik dīvaini tas nešķistu, es nepaliku. Nepaliku, lai atkal sēdētu savā ikdieniškajā krēslā bez atzveltnes, kura pjankā tika nolauzta.
Es esmu radīta pārmaiņām. Nespēju palikt uz vietas, nespēju būt toleranta personība ar akurātību.
Tad es atkal gribu dzert, tad atkal negribu neko, beigās nezinu ko gribu. Un tā visa dzīve paskrien, tā arī neko neizdarot, neko nepapildinot, neko neizmainot.
Mani Aberdīne sauc atpakaļ, es jūtu.
Katru reizi, kad šeit pamodos, jāpiebilst, parasti tas nebija manā miteklī. Tās bija svešas gultas, sveši matrači, svešas grīdas. Tas nav tā, kā jūs domājat. Tam nebija nekāda sakara ar manu sekuālo vēlmju saraksta papildināšanu, tas bija tālo māju dēļ. Protams, šādi fakti, aspekti, rada izcilus pamatus dzeltenās krāsas mēlēm, tamdēļ, man bija jāpaklausās dažādi piedēvētie statusi, kuri domās žņaudza šos cilvēkus. Tad es sapratu, Aberdīne ir mans ciemats, ja vērtējam latviešu, lietuviešu, krievvalodīgo skaitu šajā pilsētelē, taču vispār šajā pilsētā ir pietiekams skaits iedzīvotāju, ja nemaldos viena no lielākajām Skotijā.
Tad, kad izkāpu no autobusa, es sapratu, ka Dundaga ir Dundaga un šie divi prombūtnes mēneši ir nekas, pat, ja es būtu no šīs taratraikas izkāpusi pēc gada, diviem, vai vispār šeit nekad vairāk neiegrieztos, diezvai te kaut kas būtu mainījies, vienīgi anzenovs būtu savu lieliski lielo Topu uzbliezis, bet tas arī ir tā - starp citu.
Un tad, kad man jautāja - Kā Tad Tev Tur Gāja? Tieši tā - ar tādiem lieliem burtiem, galvenais, jautāja tādi cilvēki, kuriem es pat neiedomātos stāstīt.
Tad padzīvojoties, izrādās, ka vēl viens Aberdīnietis - tautā iesaukts - Rolex, Roļiks, Omiš, arī ir atgriezies dzimtenē, iedomājos, ka grēks būtu nesatikties. Iepazināmies tur, tā tad arī dzimtenes šņabis kopā jāiztukšo un ar nožēlu jāsaka: ''šeit nekad uz priory neaiziesi.'' (Aberdīnes dzērāju klubiņš)
Es pēc šī dzerstiņa, kurš atradās vismaz 200 km no mana lieliskā, dzimtā ciemata, attapos uz šosejas, nav tā, ka es gribēju piepelnīties, tomēr noštopējot es saņēmu naudu, jo faktiski, šoferis bija izcili laipns un saprata pēc manas telefona sarunas, ka mājas ir tālu, bet autobusam naudiņas naw.
Lai arī, cik dīvaini tas nešķistu, man atkal kāds no augšas pažēloja, neatstāja mēslos. Tomēr prāts man nav, taču cerība pēc tāda ir.
Cerība.
Šīs ielas bija ilgākais pārbaudījums, šeit es pabiju visilgāk no saviem ceļojumiem. Un, lai, cik dīvaini tas nešķistu, es nepaliku. Nepaliku, lai atkal sēdētu savā ikdieniškajā krēslā bez atzveltnes, kura pjankā tika nolauzta.
Es esmu radīta pārmaiņām. Nespēju palikt uz vietas, nespēju būt toleranta personība ar akurātību.
Tad es atkal gribu dzert, tad atkal negribu neko, beigās nezinu ko gribu. Un tā visa dzīve paskrien, tā arī neko neizdarot, neko nepapildinot, neko neizmainot.
Mani Aberdīne sauc atpakaļ, es jūtu.
Katru reizi, kad šeit pamodos, jāpiebilst, parasti tas nebija manā miteklī. Tās bija svešas gultas, sveši matrači, svešas grīdas. Tas nav tā, kā jūs domājat. Tam nebija nekāda sakara ar manu sekuālo vēlmju saraksta papildināšanu, tas bija tālo māju dēļ. Protams, šādi fakti, aspekti, rada izcilus pamatus dzeltenās krāsas mēlēm, tamdēļ, man bija jāpaklausās dažādi piedēvētie statusi, kuri domās žņaudza šos cilvēkus. Tad es sapratu, Aberdīne ir mans ciemats, ja vērtējam latviešu, lietuviešu, krievvalodīgo skaitu šajā pilsētelē, taču vispār šajā pilsētā ir pietiekams skaits iedzīvotāju, ja nemaldos viena no lielākajām Skotijā.
Tad, kad izkāpu no autobusa, es sapratu, ka Dundaga ir Dundaga un šie divi prombūtnes mēneši ir nekas, pat, ja es būtu no šīs taratraikas izkāpusi pēc gada, diviem, vai vispār šeit nekad vairāk neiegrieztos, diezvai te kaut kas būtu mainījies, vienīgi anzenovs būtu savu lieliski lielo Topu uzbliezis, bet tas arī ir tā - starp citu.
Un tad, kad man jautāja - Kā Tad Tev Tur Gāja? Tieši tā - ar tādiem lieliem burtiem, galvenais, jautāja tādi cilvēki, kuriem es pat neiedomātos stāstīt.
Tad padzīvojoties, izrādās, ka vēl viens Aberdīnietis - tautā iesaukts - Rolex, Roļiks, Omiš, arī ir atgriezies dzimtenē, iedomājos, ka grēks būtu nesatikties. Iepazināmies tur, tā tad arī dzimtenes šņabis kopā jāiztukšo un ar nožēlu jāsaka: ''šeit nekad uz priory neaiziesi.'' (Aberdīnes dzērāju klubiņš)
Es pēc šī dzerstiņa, kurš atradās vismaz 200 km no mana lieliskā, dzimtā ciemata, attapos uz šosejas, nav tā, ka es gribēju piepelnīties, tomēr noštopējot es saņēmu naudu, jo faktiski, šoferis bija izcili laipns un saprata pēc manas telefona sarunas, ka mājas ir tālu, bet autobusam naudiņas naw.
Lai arī, cik dīvaini tas nešķistu, man atkal kāds no augšas pažēloja, neatstāja mēslos. Tomēr prāts man nav, taču cerība pēc tāda ir.
Cerība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru