Translate

pirmdiena, 2012. gada 16. janvāris

LV

Aiz loga, baltajos laukos vijainie koku zari zīmēja savas ēnas. Sakrustojuši zarus, tie veidoja dzīves līnijas. Tāds svaigums plūda no maniem plašumiem, tā it kā tie žēlabaini kliegtu: ''Paliec vēl mazliet, neaizej!''
Iekštelpās, manās mājās, Ziemassvētku egle arī uzrunāja. Viņa tik smaržīga kā pop dīva, dēva stingrus mājienus, ka mājas nav tikai mūra sienas vai izpelējis jumts. Tā ir sajūtu deva, narkotiska atkarība, labākais pārdzīvojums, tie paši skati - tomēr nekad neapnīkoši.
Mana gulta, pavisam parasta un cieta kā akmens teica: ''Tu tikai ar mani vari veidot sapņu kaisli, tikai te.''
Un draugi, ar spriedzi raisošajiem dzērieniem un cigāriem dīvaini skatījās un domāja, kāpēc gan es laužu savas kājas svešās zemēs, ja varu lauzt tās mājās.

Zinu, kur ir mana iedvesma, tomēr nezinādama, kur esmu es pati - atgriezos. Žēlabaini noskatoties uz plašumiem, jau nobirušo egli, akmens cieto gultu un draugiem, kuru acis nopūšas..