Translate

ceturtdiena, 2009. gada 27. augusts

NEKAS, tikai never think no Roberta Patinsona.

Pēdējo reizi pietuvoties savai un Tavai zemapziņai. Pietuvoties ar lielu vērienu. Paiet garām visam ar paceltu galvu, papūšot pa sānu savus garos matus. Iemājot citos uzticību, ka esmu pašlepna un nepiejama. Ar aizkūpinātu cigaretes smārdu un nodilušiem papēžiem, seksīgā kleitā justies kā bezgala kārdinošā telpā. Tādā vietā, kur visi uzsmaida un to pašu emociju gaida atpakaļ, bet tā vietā saņem vidējo pirkstu, ne jau burtiski, bet to varētu redzēt skatienā. Tajā pašā laikā nezaudējot savu cēlumu, koķetēt ar gadagājuma vīriešiem un raisīt viņos kņudoņu vēdera lejas daļā. Un neko nedomājot, pamest viņus tik pat ātri kā visus pārējos alkohola Zevus.

Atrast kādu, kurš iemācītu dzīvot, nepieminot seklumu vēnās, kurš aizvien rada kaitinošu plūsmu.

Esiet ar mani emocijas. Sakropļojiet vēnas, ja vēlaties, noārdiet smadzeņu šūnas, bet saglabājiet zemapziņu un mākslu izjust.

otrdiena, 2009. gada 25. augusts

Tu Tuvojies Sev.


...neitrāli kāds pajautā Tev.

Atkal jau nesanāks nekas pozitīvs, ko pastāstīt.
Sūdi ģimenē, nu kas gan tā par ģimeni, kura neļauj iesākt dzīvot. Tik viegli ir gāst smirdīgos sūdus pār manu galvu, bet tas ir jāsaprot, jo tā tak ir mana ģimene. Un tā jau nekad neielūkosies manās sajūtās. Es tikai pakratu emocijas, paleju kādu asaru un, protams, piedzeros. Nekādas jēgas. Un man tie pleci ir apsūbējuši piedzērušies uz, kuriem it kā varētu nolikt tukšo galvu un paraudāt.

Pēdējā laika notikumi. Visādi 40 l mājas vīni, milijons zvaigžņu un vēmekļi pie manām kājām. Daži naidīgi stervu skatieni, kuri vēsta, ka maukas statuss ir manējais.
Tad vēl manas mājas, jā, kuras jau visiem kļuvušas mīļas. Kartupeļu rakšana dubļainos laukos un smiekli pie geju uzvedības ainām.

Nogurums un apnikums no visiem un visa. Bezspēcība un tās plūsmas pa vēnām, ikdienišķas un jēgas nepapildinošas. Atslēgties no šitām jezgām un saprast dzīves patieso būtību. Arvien vairāk sāk šķist, ka piedzimstam, lai dzīvotu, bet dzīvojam, lai nomirtu. Nevienai no šīm fāzēm nav īstas nozīmes, kaut kāda lieka enerģijas, kā arī materiāla izlietošana.

Ar muzonu pret gruzonu.
Atkorķēju.

ceturtdiena, 2009. gada 6. augusts

I'm so sick of this tombstone mentality.

Te es atkal.
Stāvu ar kapli pret sauli. Ravēju kāpostus, sīpolus un savas smadzenes. Iztīru visu no nezālēm, kuras piesārņo mani. Taču, viss, kas ar mani ir noticis liek dzīties pakaļ tādai pašai nākotnei, negribot, necerot un neievēloties. Kā lai mainās, ja aiz muguras ir tāda sūdurūķu paradīze.?
Dzīvo šodienai, bla bla bla. Kilogramu ar drāpi? Ir piedāvājumi.? Tad man nevajadzēs nekādu šodienu, man pietiks ar to stundu vai mirkli, kurā būšu realitētes sagrautā vidē ar zelta asmeņiem rokās un karošu pret ļaunajiem taureņiem. Viena, saplēstos svārkos, nodrāztās kājās un karstasenīgu sejas izteiksmi. Tas mani darītu laimīgāku pat par seksu ar Šonu Ferisu - to seksīgo aktieri ar dzimumzīmi uz kreisās augšlūpas. Es vienmēr būšu Tava fane, jo reti, kurš tā spēj mani uzbudināt kā šis iedomu eksemplārs.

Ok. Gruzons.
Es klausos tālāk SHINEDOWN - SOUND OF MADNESS
un iesaku arī jums noklausīties un izlasīt liriku un vispār LIELISKA dziesma.

I'm so sick of this TOMBSTONE mentality.
[super]

I created the sound of madness, wrote the book of pain.

otrdiena, 2009. gada 4. augusts

tryin' to make things right ^^


Degradācija. Kaut kādā ziņā nožēla par cilvēkiem, kuri nesaprot citus. Neprot novērtēt cilvēkus, viņu identitāti, noslēpumainību un apmāto tieksmi pēc atkarību veicinošām vielām. Tās bendē veselību, bet neviens par to nedomā, atslēgties no ārpasaules, sajust kaut mazliet prieka ir tas, kas liek nodoties šīm lietām. Apziņa, ka tas ir slikti ir tikai tiem, kuri nereizi nav sajutuši tādas garšas, taustes, redzējumu simfonijas un eiforiju. Esmu iemācījusies neteikt, ka tas ir riebīgi, ja neesmu pamēģinājusi. Ir daudzas lietas, kuras es neesmu mēģinājusi un nesapratīšu. Bet tas tikai tamdēļ, jo nevēlos iesēsties tajās sajūtās, ne jau veselības dēļ. Tāpat mēs nokļūsim aizsaulē, uzskatu, ka nav svarīgi ar kādām aknu sapuveņiem vai tromba aizsērējumiem. Tā ir dzīve. Nebaidoties no nāves, taču arī necerēt uz labsajūtu, ko tā sniedz, jo ir tikai viena lieta, ko cilvēks visvairāk vēlas būdams miris, tikai un vienīgi būt atkal dzīvam. Lai gan tā ir mana subjektivitāte un pašnāvības mocītie mani nosoda, es neatkāpjos no sava viedokļa.
Kad atceros savu dzīvi, savus pārdzīvojumus, saprotu, ka bija arī laiks, kad nāve likās vienīgā ekstāze, ko piedzīvosim. Taču šobrīd es gribu baudīt, eiforiski krist bezdibenī, vai atrast mūžīgās bēdās prieku un vispārīgi izbaudīt jebkuras emocijas, kuras pasaule ir mums devusi. Patiesībā, es ilgojos pēc nenormāla psiholoģiska un garīga pārdzīvojuma, kura rezultātā es vēl vairāk saprastu, ka viss ir mēsls par ko agrāk esmu elsodama, slaucījusi asaras. Bēdīgi, ka cilvēki vēlas dzīvot tikai pārticīgā priekā un neprot saskatīt skaisto arī sliktajās emocijās.

Šobrīd, es te sēžu un domāju par visu. Pat par savu runci, kurš ir izsalcis. Es vairāk negribu būt aizspriedumu pārpildīta un sākt kaut ko no jauna. Sakārtot savu psihi. Satikt cilvēkus, kurus neesmu redzējusi un, kuri ir tikai manās atmiņās. Un un un vēl dzīvot ar cīņas sparu. Atturēties no raudāšanas, pievērsties uzreiz problēmu risināšanai. Tā ir mana motivācija, mans spēks.

Rīt ar Tomu cepsim karpu, es zinu, ka būs garšīgi un sātīgi. Neateiktos arī no pilzenes aliņa, kurš sulīgi puto manā dvēselē. Krāt pudeles uz balkona, klausīties labu mūziku un vēl daudz daudz daudz . . .

Biju lībiešu svētkos. Pilns ar dažāda gada gājuma cilvēkiem - tusēt gribētajiem. Dejojot ar plikām pēdām pie dziesmas "džeks no Kurzemes." Arī pārdzīvoju. Samiksēju sajūtas ar atkarību kombaini un jutos kaut kā, taču labāk, nekā parasti. Seksuālāk. Es smaržoju pēc cerībām un jutu, ka esmu arī vīriešu cienīga. Lai arī vienmēr esmu bijusi kompleksaina, šoreiz man bija feelings, ka esmu vajadzīga, tāda, kāda esmu. Neskatoties uz saviem mežonīgajiem trūkumiem, es arī kādam patīku, tas ir pozitīvi.

Davaj sāksim dzīvot, pārdzīvot skaisti un iepazīt cilvēkus, kuri šķituši nožēlojamāki par dzērājiem ar nosauļotu, sarkanu seju un adibas maiku - ar oderi.

Dzīvojam! Tauta!

Paul and Fritz Kalkbrenner - Sky And Sand