krokodils nosnaudies kaņepēs

Tas notika citā posmā darba un asins pilnā
Tumsa - priekšrocība un ceļš dubļu klāts
Ienāca no āra cilvēks bez satura

Nāc iekšā - viņa teica, būsi aizvējā.
Un atkal ceļā braukšu , vari atstāt savas drēbes
Viņai vienmēr došu labāko apsolos
Šajā nāves pasaulē, kur bezcerīgi cīnās
Nāc iekšā - viņa teica, būsi aizvējā.

Pēkšņi apgriezos, tur viņa stāvēja
Ar sudraba sprādzi ap kāju un ziediem matos
Viņa lēnām pienāca un satvēra manas sāpes
Nāc iekšā - viņa teica, būsi aizvējā.
Tagad starp mums siena, kaut kas pazaudēts
Pieņemu pārāk daudz jūtas saskrējās
Iedomājies viss iesākās tukšā rītā
Nāc iekšā - viņa teica, būsi aizvējā.

Zinu, šerifs staigā pa naglām un mācītājs blakus jāj
Nekas daudz nav svarīgs, beigās neieskaitās
Aklais kapracis pūš savā ragā

Nāc iekšā - viņa teica, būsi aizvējā.
Esmu dzirdējis jaundzimušos raudot rīta gaismā
Un veci vīri bez zobiem , zaudējuši prātu
Vai sapratu tavu jautājumu - viss beigts un pagalam
Nāc iekšā - viņa teica, būsi aizvējā.

Gribi iet pie severa? - 9 litri

Čau.
Nu es beidzot varu parrakstīt, beidzot tas nogurdinošais trīceklis no maniem pirkstiem ir aizgājis uz zemledus makšķerēšanu.
Viņi ir traki. Tajā hatonā viņi lec ārā pa logiem, priecājas, ka ir sniega slapji, iet ar oranžām plastikāta čībām uz veikalu, paņem divus lielos aliņus un atkal ir pie severa. Tur ir forši, nē tur ir jautri. Lai cik nožēlojami un lopiski tas neliktos, piedzērušies cilvēki ir visinteresantākie. Prakstiski šajā miteklī visi dzīvo, nevienam negribās mājās, negribās nomazgāties, negribās paēst. It kā jau cilvēki bez ēdiena nevar izturēt, tomēr tas viss notiek zvejnieku ciemā, kur bundžiņa ar eļļainām šprotēm vienmēr atradīsies.

Nav jau tā, ka esmu alkoholiķe, vienkārši sanāk iedzert, varbūt tas ir garlaicības dēļ, vai arī sniega dēļ. Neesmu pārliecināti par tiem iemesliem. Dzīve sarežģīta, nē tā ir interesanta atruna. :D
Gan jau, gan jau kaut kas mainīsies, es zinu.
Attā.

es jūtu Aberdeen

Aberdīne.
Šīs ielas bija ilgākais pārbaudījums, šeit es pabiju visilgāk no saviem ceļojumiem. Un, lai, cik dīvaini tas nešķistu, es nepaliku. Nepaliku, lai atkal sēdētu savā ikdieniškajā krēslā bez atzveltnes, kura pjankā tika nolauzta.
Es esmu radīta pārmaiņām. Nespēju palikt uz vietas, nespēju būt toleranta personība ar akurātību.
Tad es atkal gribu dzert, tad atkal negribu neko, beigās nezinu ko gribu. Un tā visa dzīve paskrien, tā arī neko neizdarot, neko nepapildinot, neko neizmainot.
Mani Aberdīne sauc atpakaļ, es jūtu.

Katru reizi, kad šeit pamodos, jāpiebilst, parasti tas nebija manā miteklī. Tās bija svešas gultas, sveši matrači, svešas grīdas. Tas nav tā, kā jūs domājat. Tam nebija nekāda sakara ar manu sekuālo vēlmju saraksta papildināšanu, tas bija tālo māju dēļ. Protams, šādi fakti, aspekti, rada izcilus pamatus dzeltenās krāsas mēlēm, tamdēļ, man bija jāpaklausās dažādi piedēvētie statusi, kuri domās žņaudza šos cilvēkus. Tad es sapratu, Aberdīne ir mans ciemats, ja vērtējam latviešu, lietuviešu, krievvalodīgo skaitu šajā pilsētelē, taču vispār šajā pilsētā ir pietiekams skaits iedzīvotāju, ja nemaldos viena no lielākajām Skotijā.

Tad, kad izkāpu no autobusa, es sapratu, ka Dundaga ir Dundaga un šie divi prombūtnes mēneši ir nekas, pat, ja es būtu no šīs taratraikas izkāpusi pēc gada, diviem, vai vispār šeit nekad vairāk neiegrieztos, diezvai te kaut kas būtu mainījies, vienīgi anzenovs būtu savu lieliski lielo Topu uzbliezis, bet tas arī ir tā - starp citu.
Un tad, kad man jautāja - Kā Tad Tev Tur Gāja? Tieši tā - ar tādiem lieliem burtiem, galvenais, jautāja tādi cilvēki, kuriem es pat neiedomātos stāstīt.

Tad padzīvojoties, izrādās, ka vēl viens Aberdīnietis - tautā iesaukts - Rolex, Roļiks, Omiš, arī ir atgriezies dzimtenē, iedomājos, ka grēks būtu nesatikties. Iepazināmies tur, tā tad arī dzimtenes šņabis kopā jāiztukšo un ar nožēlu jāsaka: ''šeit nekad uz priory neaiziesi.'' (Aberdīnes dzērāju klubiņš)
Es pēc šī dzerstiņa, kurš atradās vismaz 200 km no mana lieliskā, dzimtā ciemata, attapos uz šosejas, nav tā, ka es gribēju piepelnīties, tomēr noštopējot es saņēmu naudu, jo faktiski, šoferis bija izcili laipns un saprata pēc manas telefona sarunas, ka mājas ir tālu, bet autobusam naudiņas naw.
Lai arī, cik dīvaini tas nešķistu, man atkal kāds no augšas pažēloja, neatstāja mēslos. Tomēr prāts man nav, taču cerība pēc tāda ir.
Cerība.

piesātinājums

Starp laiku un vietu saplūduša tveice, bez apstājas. Viss iekšienē kratās, tik grūti atrast mājas, tik grūti atrast vietu, kur palikt uz milijons gadiem, skraidelē kā skudra no viena pūžņa uz citu. Apdolbījusies un nesaprašanā iejauc savu apziņu, patieso būtību, pilnvērtīgi atklājot sevī pesimismu un dzīves bezjēdzīgumu. Kur tad ir tā īstā bezgalība?
Bet kādu dienu, bet tiešām, bet bet ir jābūt vietai, kur jūties īsta, novērtēta un simtprocentīgi seksuāli pievilcīga gan iekšēji, gan ārēji. Viss šķiet tik grūti.
Viss.
Tu gaidi dienas, jaunas un skaistas dienas, taču visi skalo un maļ vārdu putras, ka vieglāk ir nedomāt. Tā arī neviens nepasakot īstenību, jo neviens nezin, kur būs rīt un ar kādas markas pudeli gozēsies puteņos. Grūti, nē sūdīgi - tas būs īstais piesātinājums.