Alkohols ir kā glābšanas riņķis tādām, kurš slīkst depresijā. Taču, ar lielu iespēju noslīkt pavisam.

*And just watch you as the rays.*

Un es atkal nodzēsu visu, ko gribēju uzraksīt. Pēc daudziem gadiem, domāšu, ko gribēju.. Domāšu par ornamentiem, un nekad vairāk nespēšu sev pateikt to, ko vajadzētu pateikt. Nespēšu atcerēties. Tikai tas - ar mazo burtu.
Un lētticīgi iegrimstu viņa sūdos, no, kuriem ķepurojos tikai - pēc viņa beskaislīgās aiziešanas. Viņa sirdsapziņa ir saķepusi. Manējā ir savītusi, nav vairāk nokodēta. Mana dvēsele pamazām atlobās, viņam - ķep tūkštošiem vecmammas zaptes burkās. Bezceris ir viņa brālis.
Sakrusto rokas sev pie krūtīm, un vēlies, lai es tevi kādu dienu neieinīstu un neatstāju pūt vienatnē. Bezgaisā, bezkrāsainībā un seklumā. Tur ir Tava īstā vieta. Tikai, kaut es spētu to sev
iestāstīt. Tikai, kur ir mana vieta? Bez sakrustotām rokām, lai vēlētos, jo tāpat zinu, ka tur. Tur, kur putni lido pret vēju un puķes aug pret zemi. Tur, kur kūp ugunskatli un stalti zaldāti stāv bezgaumīgās šmotkās un nekad nesmaida. Tur es dejošu, griezīšu valsi un baudīšu bezkrāsainību. Kādu dienu.

Nožēlojami.

Gars klejo. Klejo pa visdziļāko bezdibeni. Tādu bezdibeni, ka neredz galu nekurienē, un, katru reizi krītot šajā nožēlojamākā zemes slānī, atsitas pret kādu no cilvēku izvedotajiem asmeņiem. Aiztaisīt acis un pielikt plaukstas priekšā acīm, arī nav iespējams. Uz visu noraugoties un saprotot, ka darīt nevar neko. Tikai bezjēdīgi krist..krist..krist. Kādēļ nevar mierīgi krist? Kāpēc, jāuzduras uz kādu no šiem melnīgsnajiem asmeņiem?
Es taču neko nelūdzu. Es gribu būt tāda, kā agrāk. Sekla, bet tomēr mazliet laimīga.
Un, kāpēc jāsmaida, un visiem par prieku jāizdveš tizli jociņi, kurie pašai jau apnikuši un neredz ne galu, ne malu. Neminēšu stervas, kurām kājas pa priekšējo logu kārtos ārā, ja kādam rastos nepieciešamībā ielīst dziļāk. Netieši, bet saprotami.
Sāls jūra. Sāls vilnis. Iedodiet man padzerties, iedodiet man veldzi, vells parāvis!
Gastranomiski lielajā pasaulē nav neviena saguruša ceļotāja, kuram somā ir kāds blašķītis? Man to vajag? - vairāk nekā jūs spētu iedomāties.
Gars klejo. Klejo pa vidziļāko bezdibeni.

Tā ir.

Ir tik grūti izdzīvot, ja visi Latvijas ļautiņi īd un vaid par inflācija straujo kāpumu, bet tāpat neko nedara.

A KUR SĒMENES PALIKA?

Ar basām kājām pa aukstām sniega kupenām. Mūžīga sajūta, ka aiz muguras ir kaislīga siltuma pārpildīta automašīna, kur visi jūtās kā siļķes mucā. Taču uztraukums ir par esošo pudeļu daudzumu, nevis par iespēju 'izretināties.' Ko arī vēlāk paveic.
Un, kad siļķes izritinātas, iemainītas pret kārtīgu gaļas izstrādājumu, var sajusties itkā slēpes būtu zem riteņiem un slīdēt pa sniegotām asfalta pļavām. Bet slēpes nekādā ziņā neritina kaklā esošo kamolu, kurš draud atraisīties.
Apkārt ķērcošas vārnas, kuras kliedz un kauc pēc intelekta paaugstinājuma. Attaisnojums - alkohols? Nē, nē tur arī bez alkohola ir labākajā gadījumā 2 smadzeņu šūnas, kuras funkcionē divos virzienos, šoreiz neminēšu kādos.
Un tad ir apnicis. Es jau no galvas zinu šo scenāriju. Katra scenārija aina iesēdusies prātā. Izvolbītas acis un aicinājums pēc kārtējās devas. Ir grūti paiet, jo ir ne tikai reibuma stāvoklis, bet arī apledojums uz bezrūpīgi baltajiem trotuāriem. Rīt mājās nebūs sāls. Sākšu jau no paša rīta. Lai tādiem kā es, ir vieglāk paiet un ķert vēja sajūtu sejā.
Pēc tam, kad kvadrātmetra dzīvoklīša īrnieks paziņo, ka pirks mašīnu pa 60 000 Lvl, paliek šķebīgi ap dūšu. Arī viena teikuma atkārtojums krīt uz nerviem. Un, neprasiet kāpēc. Izbaudiet paši.
pus10 no rīta, ievelcies ar slapjām kājām, melnām acīm un oranžu, no fantas iekrāsojošās lūpas sindromu, tevi pārņem neticama baiļu sajūta. Un sākās viss no gala. Tie paši psihopātiski idiotiskie šantāžas gājieni ar smagām, bezjēdzīgām krunkām pierē un izbolītiem acu āboliem. Jā - Tie paši.

JĀBEIDZ STAIGĀŠANA

Tas noteikti ir uz balta pergamenta ar asinīm uzrakstīts, ka manai mātei nav pilns sotaks. Kauc, vaid un īd, pilnvērtīga diena. Smēķēšanas atmešana nebija laba doma. Ar šo cēlo domu, viņa atbrīvojās no nerviem.

GĀRDĒŽA SARŪGTINĀJUMS.

Gardēža sarūgtinājums. Sapņi, kuros izjūti nicinājumu un bailes, bet, kuru nozīme ir pavisam pretēja. "Veiksme, negaidīti panākumi..."
Saliktās selerijas lapas. Cita pie citas. Saspiestas un nelaimīgas.
Bezrūpīgā tieksmē būt vienai veselai, bez citu berzēšanās gar sāniem.
Nelgas pārvietošanās romantiskajā pasaulē. Bez salauztas sirsniņas kuloniņa. Bez sagrautiem sapņiem un cerībām. Ar jaunāku, svaigāku dvēseli, bet tādiem pašiem nožēlojamiem, bezrūpīgiem principiem, kurus pārkāpt būtu tīrais grēks. Tikai nokodētu pašapziņu un iespēju atkorķēt kārtējo laimes šķidruma pudeli. Kaislību ielaišana vulgārajā ķermenī, tikai šoreiz caur aknām, kuras jau vairs nesaprot un ir vienaldzīgas pret notiekošo plūsmu. To sauc par tveicīgas dienas atsvaidzināšanu. Vēlāk jau pat nokodētā pašapziņa ir gatava atlobīties no tukšuma pārņemtā ķermeņa.
Zaļgani pelēcīgi puvekļi - aknu nākotne?

NAV IEDVESMA

Bezpalīdzigā suņa kauciens pēc iedvesmas.
Egona lieluma bezsajūta.
Zobā ieķērusies maizes drupača.

Where you are and how you feel.

Saldētavas aukstums. Valdzinošs putekļu aromāts sajaucies ar vēja pieskārienu Tavam kaklam. Viss ir ačgārni. No sasistas, nožēlojamas pudeļu lauskas līdz lielai kaudzei stiklu. Un tik liela iespēja sagriezties un sūkt sāļās asinis. Priecājies.

Meitene ar gariem, tumšiem matiem un caururbojoši zaļām acīm, vēro Tevi. Katru Tavu mazāko kustībiņu un gaida, pati nezinādama ko.

Varbūt Tavs pieskāriens un nebeidzamais: 'Ak dies, Tu esi tik forša..' bija tikai mirkļa un alkohola burvības kopražojums. Tu esi metams vienā kaudzē ar visiem parējiem? Ar to, kas vēlējās mani ielikt savā kabatā, vai varbūt ar to, kurš dungojot, teica, ka tā ir mūsu dziesma, bet varbūt, Tu vēl neesi nosaukts, Tev vēl nav vārda manās acīs.

Tu nogalini mani lēni un pamazām. Nogalināji visu un zināji, ka nekas vairāk par lietus sļakatām nebūs. Un tāpat ir labāk. Bet ne jau par to ir stāsts, papriecājies, ka esi šeit pieminēts.

Es tagad varu pieskatīt sevi pie krutākajām elles liesmu apvaldītājām. Iedodiet man latu un es nopirkšu ampulu. Šoreiz, es nedzeršu. Bet gribu, lai Tu iedzer un pastāsti to visu man vēlreiz un putekļu mākonī apskauj mani un manu dvēseli.

ASIŅU VIETĀ PLŪST SEKLUMS, ALKOHOLS, SAUC KĀ GRIBI.

Plūst. Un nekad nebeigs plūst. Ieraudzīju gan perfekcionistu, gan viņa brendus. Ieraudzīju viņa sajūsmu un apmātību pēc sen iepazītā. Tas raksts. Pārlasu, pārlasu un, katru reizi atrodu līdzības pazīmes, kā grāmātā "ģeometrija pamatskolai" , kur salīdzinātas prizmas. Paldies, I. Turlaja. Ceru, ka kādu dienu jūs ar šo rakstu būsiet slavena. Tik pat slavena, kā es ar Savām Mātes iekšām un lielisko alkoholismu.
Es esmu, vai tomēr biju.
Ar maigu smaidu un cēlu skatienu.
Leiputrijas sajūtā. Šokolādes kalnu vietā plūstošs bonītis. Sarkano ledeņu vietā Borajin, vai kā nu viņu sauc. Neiaizmirsīsim Jack Daniel un reibinošās atkarību izsaucinošās vielas. Laime. Tā ir Leiputrija.
Atņemt tikai vienu skatienu, bet caur pudeli, jo citādāk tas nemaz nav iespējams. Kluss čuksts un nenozīmīga vienaldzība pret apkārtesošajiem.
Pazaudējos vai tomēr paslēpos. Es negribu, lai mani atrod un mētā gaisā. To jau ar mani dara laimes šķidrums.
Žēlabaini kaucoša, izsalkusi un sažuvusi elles līdzīgās liesmās.
Aprobežotība, cilvēki pakarās, cilvēki dedzina mašīnas un pēc 7 dienu pātraukuma atkal sāk dzert. Un nopietni, bez sirdsapziņas kvēlo ietekmi uz psihi. Sirdapziņa vairāk nav ietekmīga persona mūsu dzīvēs. Vislielākā problēma no visām problēmām. Iespējams.

Un man gribas pateikties. Man gribas kliegt un norauties no ķēdes. Vienmēr raudāt un nekad nebeigt skumt. Vienmēr smieties un nekad nebeigt priecāties. Jāizvēlas? Kvēlīgu uguni vai ūdens veldzi. Nespēju un nespēšu.
Lielo atvainošanos. Lielo piedod. Un izdrāziet visus, kuri nespēj to saprast. Dedziniet, mociet un spīdziniet. Ar kvēlīgu uguns liesmu un veldzējošu ūdens straumi.
Domas ap Statoil hot-Dog-iem ar šķelto zirņu mērcītēm. Un ne ja par to ir stāsts. Nē.
Raskladuška. Sāpes mugurā un izsalkums. Visādi izsalkumi. Un, ko jūs tagad gribat. Es zinu, ka esmu stulba, man jau tas nav jaatzīst.
.. dzīvot .. nodzerties ..

tā dienā, kad biju skaidrā

kurš tad to vairs atceras.
izpūruši mati, iztecējusi skropstu tuša, nožēlojams paskats, 'susņiks' mutē. nu jau tā ir mana ikdiena.
laikam, mūsdienās, jebkurš saprastu kāda ir būtība. ko nozīmē lētais skatiens un mākslīgais smaids. ko nozīmē pasēdēšanas dzīvoklī ar visādu šķirņu alkoholiem. Dundaga sniedz man iespēju dzert kaut ko labāku, bet nesūdzos.
Arī, resni, sēdoša suņa auguma vīrieši, liek man vemt. es neesmu iedomīgi tizla, ar aprobežotu domāšanu. es vienkārši, pēdējās dienas, esmu nožēlojama.
ir lietas kuras mani rauj eiforijā, pēc kaut kā. lietas, kuras smaida, kuras smejas, kuras raud prieka asaras. ir arī tādas. un tas viss, pateicoties alkoholam.
pierādījies, cik meitenes ir lētticīgas. un es esmu tajā sarakstā. garš ir tas saraksts, un mēs sewi nepadaram unikālākas, tikai tāpēc, ka alkohola ietekmē, varam pateikt visu, ko vēlāmies un gūt baudu no tā. nākamajā rītā, esam tādas pašās - nožēlojamas, ar vainas apziņu un tad atkal ir vēlme aiziet pēc plakanā. ;/
vientulības sajūta nepamet, kaut arī atrodas ļaužu pūlī. vēljoprojām, naw tas plecs uz, kuru nolikt savu nožēlojamību. šit.
Un, ko rīt? 'K' burtiņa vaininieks, arī atgriezies, un es nemaz negribu domāt, kas būs tālāk. un vispār, es negribu gruzīties. apklusties vēji! rimsties! es gribu BŪT!

MANA LATVIJA

Cēlsirdīga vai grēcīga. Lietaina vai saulaina. Ar ziedošām pļavām vai sniegotiem laukiem. Ar resniem vai tieviem ministriem. Tā ir arī mana Latvija.
Saulaino dienu pārtraucis uzmācīgais lietus. Un man nav lietussarga. Samirkusi un lieka ,ceļmalā stāvoša, gluži kā žurka. Garām lepni pabrauc tautā sauktais, „septītais” BMW, nu jau esmu kā izmirkusi žurka. Viena no ierastas dienas ideoloģijām.
Vakar es paraudāju. Par to, ka Siguldā drīz beigsies zelta rudens. Tagad es smaidu, jo atcerējos, ka Kamparkalnā drīz sāksies slēpošanas sezona, ja vien šogad uzsnigs.
Manā un arī Tavā Latvijā nav dārgakmeņu atradnes, nav arī naftas urbuma. Mūsu nafta ir dzeltenās pieneņu pļavas, bet dārgakmeņi rudens košās, krāsainās lapas. Ja vien esi īsts latvietis, tad zini, cik tās ir skaistas un reibinošas.
Pat tad, ja šeit būs bumbas, spridzekļi, es gribu sargāt savus dārgakmeņus. Mēs visi sargāsim un atcerēsimies dienu ar slapjiem, lietus izmirkušiem matiem vai saules karstumā sasvīdušām mugurām, jo, kad esmu Latvijā, man ir sajūta, ka esmu jūrā, ka esmu vilnī, un nekad, nekad jūra nav par dziļu un vilnis par lielu. Man ir sajūta.
Lai arī dažos Latvijas cilvēkos ir vērojamas mākslīgais skaistums, proti, Bārbiju krūtis, princešu šovi, taču šeit nekad dabā nav vērojamas mākslīgi ar ķīmiju veidotas sniega pārslas vai zemnieku audzēti galvas lieluma tomāti. Latvietis par izcilu atzīs tikai un vienīgi pašu audzētu pārtiku.
Es varētu rakstīt un rakstīt, un nekad nebeigt jūsmot par Latviju, un tās varenību. Te ir tik daudz skaistuma, ka pat ar grāmatu būtu par maz. Tik ļoti es mīlu Latviju. Manu Latviju.

žonglieris

Dzīvība nekurienē. Stāvi, ārā līst. Un Tu pat zini kas notiks tālāk. Iztēlojoties sīkāko sīkumu, saproti, ka esi šeit lieks. Un pasaule pilna liekēžu. Atļaujiet takš bērniem panirgāties, uztaisīt kādu seksa ainu un vēl pirms izkāpšanas nobļauties frāzes, kuras labāk izlikties, ka nedzirdēji. Pameklējot izdevīgāko taciņu, spožāko gaismu - nē, vismaz kaut kam es deru.
Izgrabini pēdējos trīs latus, lai būtu jauks vakars, kaut vai tikai ar kripatiņām no manas seklās pašapziņas. Katrā jokā daļa patiesības. Pēc tāda, sabiedrības pieņemta teiciena, ir grūti. Bet tas jau nevienam nešķiet aizraujošāk par jaunāko "izlaušanās" sēriju. Banāli.
Tu pat esi gatava atdot savu jaku asinīm, pēc kaislīgas atpūšanās kautiņos, ko, visticamāk tāpat neviens pat neatcerēsies. Bet esi. Pat ne par pliku paldiesu, pat ne par: "Karīn, iedzer." Vai varbūt tomēr ļurba. Nožēlojama un ar punktiem, kāpēc esmu tur. ā un arī ar putniem. bet tas tā.
Kārtējās ielas. slapjums. Tie paši cilvēki un tās pašas pudeles. Viss kā ierasti, nekā jauna. Arī tāda paša vēlme panākt, lai eju pie velna. Lieliski izdodas. Jāpriecājas par tiem talantiem, kādi piemīt, nevis jāžēlojas par tiem, kuru nav.
Un, pat tagad, mašīnas dūcoņa. Lēna un nomierinoša. Par mani neieminas un arī neieminēsies, kad aiziešu pa visam. Ja nu vienīgi brīžos, kad nebūs šmiga, vai vieta, kur tusēt. Mani neizmanto, mani tikai mīl no tās puses, kura ir izdevīga.
Kā jau klusi minēju - vismaz kaurt kam esmu noderīga un citiem patīkama.
Pietiek. Kaut kas ir jāmaina. Arī tās biežās asaru liešanas pie blogger.com. Tas nav normāli. Un nebūs, kamēr, es to nemainīšu.