ESAMĪBA

nezin, vai kādam cilvēkam tā ir bijis, bet man ir, lai arī gribetos atrast tādu, kam šis viss nebūtu vienaldzīgs, es to rakstu sewis dēļ, varbūt kādam, kuram ir līdzīga situācija, taču nezin kaa to risināt. nespēju risināt, spēju izklāstīt esamibas būtību. Lai arī Canadian bija labs, garsīgs, vēlmes pēc kaut kā neaprakstāma bija .. nu tāda pati - neaprakstāma, vienkārši ir tādas lietas, kuras ir neaprakstāmas. un naw neviens, kam pažēloties, naw tas plecs uz kuru noliekt savu smago, bet, tomēr tukšo, bezjēdzīgo galvu, lai spētu uz mirkli būtu sew un nedomāt, par to, ka milijoni mirst Gruzijā. Ir grūti. Un visiem ir grūti. Domājam par sawām grūtībām, un milzumdaudz ļaudīm šķiet, ka newiens viņus nesaprot. Klusums. Bezjēdzīga vientulība. Cieņa visnegatīvākajā pakāpē. -Tās ir lietas, kuras dzen depresijā un asaru ezerā. Ellīgas mokas pēc nezināmā un skaistā. Un tad, kāds pamanās cerības pārvērst, šajās visniecīgākās pakāpēs ellē. Neapšaubāmi, gudri, neatkārtojami un fenomenāli. Ev, neapmulst, fenomen;als nav šis raksts, bet gan notikumi, kuri liek saasināt šī raksta būtību. Ir, ir , ir visādi. Un tie visādie, domā, ka ir labākie. Tad, kad kāds ar darbiem pasaka, ka iztēle - par labākā būšanu ir pēdējais mēsls, viņu iztēlē iemantojas kaut kas ierasts, pazīsts un neaizmirsts, proti kāds no laimes šķidruma, un dažreiz ir vienalga vai tas ir pats labākais viskijs, šņabis, vai vietējās točkas meistardarījums. Tas, iespējams, ir mirklis, kuru vēlas izdzīvot. Mirklis, kuru piepilda, alkohola nebeidzamā ietekme uz vājo organismu, kuram nekāds labums neatlec. Domas virzās tikai par labumu, kāds atlez, cilvēkiem ar vāju un bezjēdzīgo raksturu. Nebaidos teikt, ka tāda jau arī ir tā esamība.
Sarežgītība ir, bet ne tik liela, lai sparastu to, cik vērtīga esmu.
esamība, nēē, nēē.. drīzāk jau Neesamība, tikai trula eksistence, jo eksistēt ir pats vieglākais.

NEZINĀMAIS NOSAUKUMS.

Nezinu nosaukumu, bet zinu, ko ar asarām, dvēselē rakstīšu, un es neņemšu vērā, ka viens nakts tauriņš ir iekarojis manu monitoru. Mani tas neuztrauc. mani daudz,kas neuztrauc, lai arī patiesībā uztrauc, jo man 4:07 ir vislabākā iedvesma, lai arī cik nožēlojami tas neliktos. ārprāc.
esmu tgd nomodā. he, un vislabākajā kārtībā. esmu par sewi un man ir vienalga, ka šī klaviatūra, negrib, lai rakstu savu kārtējo žēlastības pilno, fakinēto, vēstulīti, kurai prasītos pievienot to mitruma asariņas, no sevis, nepārproti, tās ir domātas asaras. skaistas, mīļās un, galvenais, viņas vienīgās saprot mani un manu iztēli. viņas līst pār manu vaigu un uzņem manas domas. viņām ir vienalga, vai tās ir tizlas, skumjas vai pretīgi norobežotas no apkārtējās pasaules. viņas mīl mani, kaut arī literāri pareizi būtu teikt - TĀS. Nu i? kam īsti tas interesē, izņemot, manu psihopātiski, tizlo domāšanu. man jau nemaz newajag, lai kāds to uztvertu un saprastu par pašsaprotami, lai gan, mans paskats liecina par manu garīgo dvēseli un tās pilnveides 'leveļiem.' smieklīgi.?kādam tas interesē. Iespējams, smieklīgi ir tad, kad ribās ir ietriekts 07, un domas virzās pavisam citā virzienā. tur, kur tām naw jāvirzās. i, un tagad visi mani nolinčoja. jo 07 virza domas. jā..jā. :D
Laimes šķidrumiš. vismaz ir kāda lieta, kuras dēļ ir vērts dzīvot. šobrīd. šajā laikā. bļāā, stulbais nakts tauriņš, sitas pret monitoru, un meklē gaismu. iespējams, tāds pats kā es, jo es jau arī meklēju gaismu. gaišumu, tur kur nav pat kripatiņas kaut kas no tāāā. ajj. nav jau laikam vērts, kādu dienu, es shito visu palasīšu un pasmiešos par sawu debīlo domāšanu. debīlā domāšana ir tikai tādiem ar alkohola pārņemties cilvēkiem kā man. es gribu ar Tewi parunāties, oma! Bāc, kāpēc Tu neesi . . . Interesanti, vai Tu iedomājies, par to, ka es tagad kabināšu kā alkholiska govs, ar tieksmēm pēc kaut kā, ķip garīga laba.
Gribas, īstenībā, Tevi ātrāk satikt. Un aprunāties par alkohola ietekmi.
eh, ir labi, viņiem.
ne tikai mirušajiem, bet arī tiem, kas eksistē. dzīvo. nē.. tas būtu pārāk teikts. dzīvot un eksistēt.
es eksistēju, bet izmisīg vēlos dzīvot, tāpat kā nakts tauriņš pie mana spožā monitora, laikam appīpējies. xD nedaudz.
beigšu. vispirms senču šņabsii. :D

čigāniem. arī neverfornevrburgers un un .. man maizīte nesanāk. STATOIL

Vakardiena. Īstenībā jau šodiens rīts, miglā tīts. Cik gan bieži, es varu izmantot, šo teicienu, aforismu, domu graudiņu vai nu .. sauc kā gribi. Miglā tīts.
ievilkos Saules ielā 4-1, tieši pulksten 11. no rīta. Šoreiz, visi cilvēki jau bija salasījuši ābolus, gan arī paspējuši izvārīt zupu pusdienām. Man jādodas gulēt. Sajūta tāda, itkā kāds būtu ar varu spiedis dzert laimes šķidrumu, jo tas fakinšit, bija par daudz.
Viņš. Lai aŗi, nepārsteidza ar dīwainībām, viss bija kā pēc plāna. Ar visām dziedāšanām līdzi tizlām dziesmām, gan arī ar mēģinājumu pierunāt braukt skatīties saullēktu.

Viss vēl nav beidzies. Dzersmi koolu un ēdīsim čipšus. (love)

Elīna ir ar putniem.

AR TRAKAJIEM BŪT

...bet es ar trakajiem gribu runāt.
Ar tiem, kuri dienu kā maizi ēd nost,
Kuri saulainā laikā dzied par lietu,
Bet lietainā laikā sauli mākoņos dedz.
Ar tiem, kuri nebaidās spogulī vērties
Un pateikt sev visu kā ir un kā sāp,
Un rītausmu gaida nevis drošībā slēpjoties,
Bet augstos kalnos, kur normāliem neuzkāpt.
...bet es ar trakajiem gribu runāt.
Ar tiem, kuri meklē kas balts un kas melns,
Kuri iemīlot līdīs pat peklē,
Lai savu mīļoto varētu sameklēt,
Kuri sīpolus ēd ar baudu
Kā ābolus sulīgus, lipīgi saldus,
Kuri sāpot kā klauni joko,
Smīdinot katru kam sāp tik pat ļoti.
...bet es ar trakajiem gribu runāt.
Ar tiem, kurus nesaprot pelēkais pūlis,
Jo viņi nebaidās traki būt
Un pēdējo maizes riecienu spēj atdot ubagam.
Ar tiem, kuri neskaita svešu naudu,
Jo nemeklē skanošajā ne prieku, ne baudu.
...bet es ar trakajiem gribu runāt un dziedāt
Kopīgu dziesmu par tām lielajām liesmām,
Kuras apgaismo visiem mums ceļu,
Kurām cauri iziet spēj arī pa vienam,
Bet tikai tie, kuri ir traki pēc būtības,
Pēc apsolījuma, pēc savas sūtības,
Kuri nemeklē vieglākos apkārtceļus,
Jo māk lekt pār ugunskuriem
Un lidot pār aizām starp žilešu krastiem.
...bet es ar trakajiem gribu runāt un būt
traka starp trakiem un nepagurt.

R.Prane

..[Tik ļoti patīk, tik foršs iedvesmas avots].. :)

ES JAU TIKAI GRIBĒJU NOMAZGĀT ROKAS,bet Tu mani izdzini.

Nekad nebiju domajusi, ka braucot ar moci varētu būt tik auksti. Lai arī, biju nobriedusi, ka būs superfeelings, atkal jau fuckinšit, kļūdijos. Sajūta bija tāda, ka iztrīcēšos un vējš savāks manu pretīgo mūlī. Karoč jebal :D Laikam jau, ja brauktu pālī, tas viss būtu daudzreiz citādāk. Es nezinu, laikam jau esmu kļūvusi par pasīvu govi, bet man nepatika. Pa lauku ceļiem tas būtu foršāk. šosejas vējš, nav mans vējš. Interesanti, nekad nebiju tādu gabalu kaut kur laidusi ar moci. Cerams, ka kājai nekādu postu nenodarīju. Tekilas dzeršanā, es arī piedalījos. Lai arī, Jānim uzdāvināju litru kaznaču, tas man nemaz nešķita garšīgs tajā brīdi, un es nemaz nekādīgi nevaru pateikt kāpēc ir tieši tā, un ne citādāk. Tekila bija ideāla, un tad, kad āķis lūpā, tad neinteresē vo nu tas ir kaznač, vo nu arseņ. Kolkas ierašanās, manāmi pastiprināja jautrības esamību. :D No rita, gan vēlejos tikai vienu - ĀTRĀK mājās. Un tas lietus, kurš braucot sitās sejā vsp psc. Ok, atkal jau man naw iedvesmas. Tas tikai tāpēc, ka nav. Es jau varēju pastāstīt par mūžīgo putnu lidojumu vai par politiskajām kaislībām, ah, nju es nez, nav vairāk ekšeniš. ^^

CITĀTS,

„Vienīgais iemesls, kāpēc tu šai pasaulē esi, ir tāpēc, lai pendelētos apkārt. Un neļauj nevienam iestāstīt tev kaut ko citu!”

ķiršu lietu. klopši. daudz,daudz spēka dziras.

Diezgan iedarbīgi. Otrais vakars un viss, saprotu, ka man tas nav vajadzīgs. Vairāk nešķiet ne interesanti, ne aizraujoši. Iespējams, esmu pārāk prasīga, bet man vajag tādu, kurš var turēt. Es pat nez kāpēc, iespējams, tā vēlme ir stulba un banāla. Bet besij, ja tik ātri apdzeras un sāk stulbi runāt. Cepums Tev! Vismaz pēc tam nebūs jāmocas, tas jau nu točna. Cik ātri iepatīkas, tik ātri esmu jau aizmirsusi. Ceru, ka būs kaut kāds klusumiš. YEAH!

es kļuvu nedaudz egoistiska. Iespējams, tā bija saldā atriebība. Ar visu zaļo Grinča zeķe un tranzīta zeltainajām biksēm. Belaja rozi. :D

Kaut arī, bija nepārspējami un smieklīgi un man tagad trīc rokas. pasēdēšana bērnu dārza būdā bija stulba, nepatika. Bik pa traku. xD Bet nu jau tas ir pierādījies, mēs ESAM īsti tusētāji. Tādus vajag tikai pameklēt. uN galvenais, ka ir uz priekš dienām. Laimes šķidrums.

patiesībā, man tagad ir nenormāls slinkums kaut ko mājās tagad kārtot, jo viss vnk ir sasodīti skaisti un līpoši un smirdīgi un un.. nu Tu jau zini, kā Te izskatās, ja bijuši cilvēki ar vēlmi piepļauties līdz nemaņai un sajust vēju sejā. Mjā :D Zajebis. Atkal jau gribēja mani piegāzt, bet nesanāca. Tas, laikam tāpēc ka divdienieks.

Ja godīgi, GODĪGI, tad man tagad naw iedvesmas un es kaut ko bezjēdzīgi muldu, lai nebūtu jāsāk čistīt. :D Love ruskij valod. ;D

NOSTĀJIES! mazā vārd!

Es gribej atrast bonapart bildit, bet es laikam ir pārāk lielā pāli, lai kaut ko tādu dabūtu gatawu :D

the needle [narkotikas injekcija] Hurt. Dievīga dziesma.

Pārlieku vairāk nesaspringstu. Ar māti arī viss ir nokārtojies. Psihie ir pārgājuši un nu esmu mājās, kā jau vienmēr. Es jau zināju, ka viss nokārtosies, tikai nezināju, ka tik ātri.
Kājas apmēri zūd un staigāšanas prasme arī vairāk nav sveša. Ir lietas, kuras kaitina, bet tās šobrīd paturu sevī, lai netiek šeit pārspīlētības rakstītas, kuras man ļoti labi sanākt. Jūtot tā.
Rīt, pirmā piektdiena šajā mēnesī, kad ir iespēja kaut kur aizbraukt un smelties iedvesmu. Nezinu, kā sanāks un nezinu arī, vai tas ir veselīgi manai kājai. Taču, man ir apnicis, domāju, ka tas augstākais spēks, kurš mani vada, ir to sapratis, protams, ja tikai kaut kas tāds eksistē. Laikam jau . . . jātic.
Par maz ir sapratnes. Un es zinu, ka esmu vīlusies, atkal, otro reizi ir vēlējies par mani pasmieties. Acīs smaida, taču, ja ir izdevība pasmieties, kādēļ gan ne?! Aj, nju katrā ziņā, esmu priecīga, ka es nekad tā nerīkotos. Tizli, ka cilvēki ir tādi. Taču, nedrīxt uztraukties par to, ko ļaudis runā, jo viņi jau tāpat par tevi nemaz nedomā. - Vājš mierinājums, taču patiess.
Tagad klausos sen aizmirstas un vecas dziesmas no Z-Scars repertuāra. Nesmejies. :D
Smēlos iedvesmu sadaļā "Parunāsim", kur arī daži komentāri mani izveda no pacietības. Banālie, pārgudrie cilvēki, kuri salasījušies literetūru liek citiem nobālēt uz viņu fōna, taču tā domā, tikai viņu slimās fantāziju smadzenes. Šis raxts man ir sanācis pārāk reālistisks un viegli saprotams, bet, ko es varu darīt, ka man nav rakstnieces iedvesma. Vienkārši nav vietas, laiks un cilvēki, kuri man spētu sniegt iedvesmu. Negribas nodoties gruzonā.
Jāraxta pozitīvi. Bet galvenais, tā arī ir Jādomā. :*

nekur naw tik labi, kā mājās

Pelēkie mākoņi man dzen depresijā. Nu labi, ne tikai tie. Arī truli tukšās ielas un krāsainās automašīnas manā sētā. ir 10:41, bet uz ielas nav neviena cilvēka, pat putniņus nedzirdu čivinam. Interesanti, kur visi palikuši.? ā pareizi, wakar taču bija sestdiena. ļoti interesanta,pozitīva sestdiena. kad saproti, ka nav, kur palikt, nav kur iet. Bet . . . ir jāaiziet no citas vietas.

Un tagad, paveros pa labi. Lielais RESERVED maisiņš piekrauts ar manām mantām. Ar sauļošanas krēmu, krājkrasi raganas formā un pat BBP aprocīti. Ar tādām lietām, kuras es nekad neņemtu līdzi ceļojumā un, iespējams, pat tad, ja es pārvāktos, daļu atstātu vietējai čigānietei.

Mazs puisītis iznācis ārā un, klīst arī suns. Viss šķiet, kā kaut kādā amerikāņu filmā, kur dumpīgu pusaudzi izmet no mājām par to, ka viņš pie kaimiņu durvīm nolicis bariņu mazu čūsku un ejot uz skolu, nogriežas uz citu ceļu. Ko tad es esmu izdarījusi? Necienu savu māti, nesaprotu naudas vērtību un galu galā, esmu tērējusi viņas laiku un sabojājusi nervus. Necienu, jo 10 dienu laikā, kuras es sēdēju istabā, vēlējos pabūt ārā ar draugiem un pasmieties par viņu stulbībām. Kāds droši vien tikko padomāja, kaut visi būtu tik grēcīgi. Tagad man jāskatās uz šīm saliktajām mantām. Jap, man saskrien asaras acīs un varbūt, es pat sākšu raudāt. Bet tas uztrauc tikai manu akmens sirdi. Jo parasti, es cenšos neraudāt. Un tikai tagad kāds man pasakat, ka dzīve ir skaista, un es nedomājot, iemetišū ar savu auskaru kārbiņu, tieši pa jūsu līko degunu.

Iespējams, šis ir mans pēdējais ieraksts, ja kādām tas rūp. Patiesībā, man nē un arī manai mātei nē.

Iekšēji, es vēl ceru, ka mēs salīgsim. Ārēji, paskatoties uz visām šīm mantām, gribas vienkārši iedurt ar nagu vīlīti tieši sirdī. Nu vismaz, manas nāves gadījumā, visas mantas būs saliktas, nekādu kreņku. Varēs mierīgi sadedzināt. Tikai tos kausus un medaļas nevarēs sadedzināt. Ja nu man būs kaut kāds mazlietots zārks no lietoto zārku veikala, tad, lūdzu, ielieciet man tos tajā. Tās ir lietas, kuras esmu nopelnījusi. Par šīm lietām, es droši varu teikt, ka tās ir manas. Tāpēc, nelieciet, man krist ceļos un lūgties, lai jūs man tās ieliekat mazlietotajā zārkā, jo es nemaz nevaru nokrist ceļos. Kāja neļauj. Ir astoņkāji un medūzas, bet es esmu plekste vienkāje.

:D

Labi beigšu, mani nervi jau tāpat ir in ze čupa.

Strutainās šuves.

Patiesībā viss šķiet tik vienkārši. Visiem pārējiem viss šķiet vienkārši un pašsaprotami. Žēl, ka cilvēki nespēj iejusties citu cilvēku ādās.
Klausos kaut kādu depresīvu, bet jauku dziesmu. /June - Nekad/ Diezgan jauka, bet vienveidīga. tagad nekas nešķiet ne smieklīgs, ne jauks. Liekas, ja ir vienā&diwās vietās problēmas, tad šīs problēmas noārda visu pārējo dzīvi. Man pat nav ne mazākās nojausmas pie kā esmu vainīga. Kāpēc viss nevar noritēt pēc plāna?!
Laikam jau ļoti precīzs ir teiciens - pēc baltajām kazām nāk melnās. Vakardiena bija jauka. Ar nebeidzamu alkohola daudzumu. Daudz prieka. Pat sadrupinātie čipšu gabaliņi mani nenomāca.
Ajj, tas viss ir tik dīwaini. Bet es ielikšu bildi, kurā es smaidu. Jo es patiešām gribu Smaidīt!

augusts

4. augusts. Tieši tāds pats kā 1;2;3.. Visas dienas tik vienādas. Šodien nolēmu no sevis ūdeni izdvest. Asaras birst un es sūtu visus dirst. Jap, jo es tagad klausos to dziesmu - PĀRDOMA. Un tur viss tik skaidri iz dzīves ir pateikts. ..Skaidri redzu tos, kas tgd ar mani..
Tādu ir ļoti maz. Un, jā, man ir apnicis cīnīties. Ar visiem ģipšiem, krišanām ārā no troļukiem, sāpēm.. Mans cīņas spars karājas cīsiņa trauslajā celofānā, viņš pārplīsīs.
Kur tad tagad ir visi tie mīlošie indivīdi? Kur tad ir tie, kas mani ciena, apbrīno?
visiem iedzītas lāpstas dirsā un nevar pakustēt. Es arī nevaru pakustēt, bet man nav iedzītas lāpstas, bet es jau lēnām pūstu. Pūstu savā sulā.

Pirmās pakāpes kroplisms.

30. jūlijā man bija operācija. Salīmēja celī saites kopā. Plīsuši abi meniski un krusteniskā saite. Tagad man uz kājas ir melna uzparikte, ko mamma sauc par somu uz kājas.
Kaut Latvijā visas slimnīcas būtu tādas kā Ādažu ortopēdijas un traumotoloģijas privātklīnika. Šeit par mani parūpējās kā pret īstu pacienti, nevis kā pret nožēlojamu kroplisku suni ar defektiem, kurus nav interesanti ārstēt, jo tas prasa daudz pūļu.
Ejot caur Rīgu, redzot kaut kādu pediņu ar rokas somiņu un tizlu gaitu, gandrīz, baltās gājejas pārejas svītras pārvērtu savos vēmekļos. Viņa gaita bija sievišķīgāka par manējos. Aj, nu to vienkārši nevar izstāstīt, cik nožēlojami pretīgs viņš bija. Un arī pārēji apkārt esošie cilvēki, nekādu sajūsmu par šāda veida indivīdu, neizrādija. .. un pareizi darīja. Viņš izskatīja kā dzīvnieks, kuram pakaļgalā ir iedzīta sarūsējuša nagla, taču augšgals balināts līdz tas kļuvis urīna dzeltens. Pietiks par to vēmekli.
Šķiet, ka manā celī ir iemitinājusies čūska. Nu vismaz sāpju sajūtu, es varu salīdzināt ar šo lokano rāpuli. Pretīgi. Bet ne jau pretīgāk par to indivīdu ar naglu dirsā. Bet, es jau cenšos ciesties, nekas cists neatliek/..
Kad biju slimnīcā, mani pārsteidza kāds negaidīts zvans. taču patīkami. Patīkami atcerēties, kad viss šķiet aizmirsts un zemē metams, jo ir jaunumi, kuri liek zemei trīcēt. :)
vēlāk pastāstīšu kaut ko vēl. :D