Tajās acīs narkotikas spīduļoja. Kā filmā It's all gone Pete Tong, šņauc un šņauc, līdz deguns balts. Briesmīgi, taču vēlme pēc ilgstošas negulēšanas, šķiet ir tā vērts. Es gribētu būt tur un arī nebūt. Būt, lai emocijas padarītu par sajūtām un nebūt, jo es sabruktu, nespētu piecelties. Mani vajā atkarības sāls, taču pagaidām es pieturos pie citām garšvielām un ļoti ceru, ka tā arī tas paliks.

Gruzons.

"Es nemazgājos, vismaz piecs paks smēķ sanāk"

Šodiena, Rītdiena, Vakardiena. Ajj kāda atšķirība, visas dienas vienādas.
Ziemas miga uznākusi, visu laiku gribās vai nu dzert vai gulēt.
Nu wo.
Es šodien, vai arī vakardien, nezinu kā to nosaukt, karoč pa nakti braucu kaut kur uz Vīdāli, īstenībā uz Kolku. Nu visur kur. Un jā, tad sanāca bišķ gabaliņš ar kājām pastaigāties ar superpapēžu zābakiem, pālī un tumsā, āā vēl bija arī auksti. Bet tas pohuj.
Bet es tiku līdz Dundagai, vēsā sierā un ar Pienmašīnu. Šoferis - ar ūsām, galīgi melnām tik vāc pienu un saka, ka nu šis autiš jau nav limuzīns. Nu bet protams, es izskatījos pēc piedzērušās cacas [cūkas ar cāļa acīm] , bet nu es braucu un apgaismoju, ka man īstenībā vienalga ar kādu autiņu tieku, galvenais , ka mājās. That's all.
Forši bija, man šķiet, ka tas ir kāda man tuva cilvēka - aizsaules cilvēka pirksts, kā vienmēr kāds man neliek 15 km ar kājām iet. Paldies.
Superīgas šitās dienas ar Latvijas dzimšanas dienu un saskaņas centra ministrs ir pazeminājis cenas treniņtērpiem. Tie, kuri nezin, tā ir krievu partija. :D

vīdales mežā lasītās ogas

Svīstošajā automašīnas logā, es zīmēju savus dvēseles ganus. Smadzeņu simfonija trinkšķināja jaunas domu melodijas. Tu visos treniņtērpos rēgojies, visur Tava seja atspīdēja, pat tajā svīstošajā logā. Piedzērušās asinis skraidīja pa kraupainajām vēnām. Milijards ilūzijas saplūst ar eksistenci, ap mani pasaule negriežas, es tikai lieku domāt, ka riņķo. Tā ir vieglāk, tad neredz manu sāpi, kura šņabja dvašā itinusies, kamēr Tu kaut kur smejies, un es nezinu, kur. Nezinu ar kādas markas alkohola pudeli tu dejo drēgnumā.

rīts ir mans vakars

Saskaitos manas d-light pudeles uz skapja, var secināt, cik pohmena statusi man šogad ir bijuši. Visi drošvien tgd padomāja, ka tur ir vairāk, nekā vajadzētu, bet patiesībā, es varu ar sevi lepoties, ka tur nav tik daudz, kā agrāk.
Podiņš saka, ka es esmu alkoholiķe un arī to, ka viņš arī ir tāds.
Bet man vairāk nav ko piebilst, jo beidzot ir arī jāiet pagulēt.
Kārtējais rīts, kārtējā stadija.

nedomā par to, kā tev nav

Pastāsti, ko redzi Tu.
Par spīti padomiem, es gribu sajust Tevi laimīgu.
Un vakar, es atkal domāju par to, kam īsti esmu es - naudai, baudai un kas vispār ir uz pasaules.
Nedrīkst domāt par to, kā nav.
/iedvesma no Z-scars - skaties acīs

Pieradums, vecās atmiņas, ķermeņa siltums, alkohola dvaša no mutes dobuma.
Neizgulētas naktis, Tevis dēļ. Raujot sevi uz pusēm, lai tikai būtu tur, kur esi Tu.

Es mainos un plūstu. Dzeru un nedzeru. Pīpēju un nepīpēju. Bieži nezinu kur es esmu, un kāpēc es esmu. Uzklausu replikas, sajūtu vielas sevī un tās velk uz savu pusi, nespēja kontrolēt mani pazudina. Daudzas lietas daru cilvēku dēļ, kaut arī man no tā nekāds labums neatlec.
Es sēdēju tajā piesmēķētajā mašīnā, klausījos kā mani aplaimo ar sūdu vārdiem un klausījos kaut kādu remiksu, kamēr viņš par mani pat neiedomājas.

Dodamies

Esmu iekāpusi kādā no gripas paveidiem, protams, ceru, ka infekcijas nodaļas pārbaudi nevajadzēs un cūku sērga mani nebūs piemeklējusies. Lai gan, mediji ziņo, ka ir jāpārbaudās. Tomēr, manī vēl ir cerība, ka tā ir parastā saaukstēšanās pirzmiemas ietvaros. 40 grādi - youhuu īsti šnabja grādi manī uzplaukuši, bet nu kam negadās.

Viss pamazām sāk nokārtoties, līdz ar to manī radies spēks, kurš ietver psiholoģisko stīgu stiprināšanu.
Vēl man ir liels prieks, ka novērtē to, ko es rakstu un, ka ir cilvēki, kuriem manis rakstītais kaut kādā veidā saistās ar viņu dzīvi. Paldies Intai Minkai. Starp citu skanīgs vārds un uzvārds. Vecāki parūpējušies par atskaņām. Es turos, tāpēc Tu arī turies. "Tā mēs visu dzīvi skrejam kā pa ciņiem, var pakāpties, var nokrist, var kāja aizķerties, bet tas jau mums neliedz piedzerties!"

Ignorēju visus, kuri uzskata, ka dzīve ir skaista. Tur ir nepieciešama mediķu palīdzība, ne jau tāpēc, ka es būtu pesimistiska, bet tāpēc, ka jābūt Reāliem. Dzīvot aiz optimisma maskas ir nožēlojami un lēti, jo patiesībā, pie sīkākajām neveiksmēm šī maska var noripot. Vilšanās ir smagāka par masku.
Tāpēc, ir citas maskas, kuras nevar tik viegli noripot. Maskas ir foršas, tās palīdz izdzīvot šajā bēdu ielejā. :D

Dzīvosim un redzēsim, baudīsim un sajutīsim.

Tepat, netālu az IKI, pie otras Maximas.

Uz manas rokas, nekad netiks uzrakstīts, ka esmu labākā. Tikko siekalās saslapināju savu pirkstu, lai nodzēstu pusuzzīmētu sirsniņu, kuru pati uzvilku.
Mums ir pusizdzers litrs šņabis, izpīpētas cigaretes, kuras pastiprina sajūtas, taču nav sniega eņģeļa sniegā, nav noburtie baudas skati, bet gan smiekli alkohola ietekmē. Es esmu un neesmu. Esmu, jo mani redz,dzird ko saku, bet manis nav, jo, mani nejūt un patiesībā, neesmu šeit nepieciešama, ir labi tāpat, bez manis, bez manas klātbūtnes. Tas ir sapīgi, bet reizē arī pierasti. Tā ir vienmēr, par nožēlu.

Daži panti /Jānis Auza/

Kartona tramvajs sadega klusi,
Pilsētas trauslajā asinsritē,
Tu manus darbus velc uz savu pusi
Un tos kā savus vēlāk citē...

Iesūdzi tiesā manu taisnību,
Par likumiem nosauc manus melus,
Izsmej šķērsielā Mīlestību,
Pirms vēl nav par vēlu.

Nevainība tika samaitāta vainā,
Simts šķebinošās batālijās.
Labais varonis nomira pirmajā ainā,
Manas virves ap kaklu tam vijās.

Degvīns ar rumu izdzēra mani
Piektdien, vietējā krogā,
Kamēr manas dvēseles gani
Mulsi vērās svīstošā logā.

Sapnis par murgu un diena par rītu,
Simfoniski mēmi spēlē,
Es atstāju dienu neizbaudītu,
Lai būtu, ko testamentā vēlēt.

Pusgatavas asaras acu kaktos
Iekrāsojas zaļganā tonī
Patiesībā es turpinu rakties
Kaut kur zem pērlēm Tavā kronī.

Sagriez papīra vilcienus
Papīra vilciņos mazos,
No kripatas radi riecienu,
Ar kuru lai vēlāk dalos.

Ķecerībā apvainota sadega klusi
Mana pēdējā patiesība
Nu jau nakts iet uz rīta pusi,
Lai man tiktu BEZGALĪBA.

/Jānis Auza/

But than some people look at you.

Tevi glaimo, kaut zini, ka tā ir lišķēšanās.
Tu dzirdi, ka par Tevi runā, kaut zini, ka par Tevi tāpat nedomā.
Tev uzdāvina spārnus, kaut dāvinātājs zin, ka Tu nekad nelidosi.
Tev iedod padzerties, kaut arī ir vīlies, ka vēl viena mute pievienojusies pie viņa pudeles.
Tu sarunā tikšanos, kaut arī zini, ka nemaz Tevi negrib satikt.
Tev prasās skaisti dzīvot, kaut arī zini, ka gribi atstāt šo pasauli.


Un tā visu dzīvi dzīvo, varbūt izdzīvo, bet tā arī neatrod kādu, kurš patiesi par Tevi grib rūpēties.

Dzeltenais paraksts

Ir iestājies rudens un, patiesībā, drūms laiks, kurš arī cilvēkus padara nesmaidīgākus, nekā toreiz- vasaras dzestrumā.
Mans laiks gandrīz vienmēr ir drūms, varbūt ne ārēji, bet iekšēji noteikti. Es nežēlojos, es vienkārši ķeros pie lietas īstās būtības, jo kādēļ gan melot, ka viss ir kārtībā, ja patiesībā, vircas smaka šķiet foršāka par pašapziņu.
Taču šodien kalendāra lapa tiek pāršķirta - par vienu mēnesi. Un Raganas vairāk uz jumtiem sīvi nekliedz, rituāli ir beigušies. Kad tiks pāršķira nākamā lapa, tad jāgatavojas uz kaut ko vēl aukstāku un sniegā zīmētiem eņģeļiem, kroplības paskatā, jo drošvien kāds sētas krancis uz tā būs atstājis dzeltenu parakstu.
Vispār ar vienu kāju esmu atgriezusies savā agrākajā kaislībā - volejbolā.
Wuuhuuu