nekur naw tik labi, kā mājās

Pelēkie mākoņi man dzen depresijā. Nu labi, ne tikai tie. Arī truli tukšās ielas un krāsainās automašīnas manā sētā. ir 10:41, bet uz ielas nav neviena cilvēka, pat putniņus nedzirdu čivinam. Interesanti, kur visi palikuši.? ā pareizi, wakar taču bija sestdiena. ļoti interesanta,pozitīva sestdiena. kad saproti, ka nav, kur palikt, nav kur iet. Bet . . . ir jāaiziet no citas vietas.

Un tagad, paveros pa labi. Lielais RESERVED maisiņš piekrauts ar manām mantām. Ar sauļošanas krēmu, krājkrasi raganas formā un pat BBP aprocīti. Ar tādām lietām, kuras es nekad neņemtu līdzi ceļojumā un, iespējams, pat tad, ja es pārvāktos, daļu atstātu vietējai čigānietei.

Mazs puisītis iznācis ārā un, klīst arī suns. Viss šķiet, kā kaut kādā amerikāņu filmā, kur dumpīgu pusaudzi izmet no mājām par to, ka viņš pie kaimiņu durvīm nolicis bariņu mazu čūsku un ejot uz skolu, nogriežas uz citu ceļu. Ko tad es esmu izdarījusi? Necienu savu māti, nesaprotu naudas vērtību un galu galā, esmu tērējusi viņas laiku un sabojājusi nervus. Necienu, jo 10 dienu laikā, kuras es sēdēju istabā, vēlējos pabūt ārā ar draugiem un pasmieties par viņu stulbībām. Kāds droši vien tikko padomāja, kaut visi būtu tik grēcīgi. Tagad man jāskatās uz šīm saliktajām mantām. Jap, man saskrien asaras acīs un varbūt, es pat sākšu raudāt. Bet tas uztrauc tikai manu akmens sirdi. Jo parasti, es cenšos neraudāt. Un tikai tagad kāds man pasakat, ka dzīve ir skaista, un es nedomājot, iemetišū ar savu auskaru kārbiņu, tieši pa jūsu līko degunu.

Iespējams, šis ir mans pēdējais ieraksts, ja kādām tas rūp. Patiesībā, man nē un arī manai mātei nē.

Iekšēji, es vēl ceru, ka mēs salīgsim. Ārēji, paskatoties uz visām šīm mantām, gribas vienkārši iedurt ar nagu vīlīti tieši sirdī. Nu vismaz, manas nāves gadījumā, visas mantas būs saliktas, nekādu kreņku. Varēs mierīgi sadedzināt. Tikai tos kausus un medaļas nevarēs sadedzināt. Ja nu man būs kaut kāds mazlietots zārks no lietoto zārku veikala, tad, lūdzu, ielieciet man tos tajā. Tās ir lietas, kuras esmu nopelnījusi. Par šīm lietām, es droši varu teikt, ka tās ir manas. Tāpēc, nelieciet, man krist ceļos un lūgties, lai jūs man tās ieliekat mazlietotajā zārkā, jo es nemaz nevaru nokrist ceļos. Kāja neļauj. Ir astoņkāji un medūzas, bet es esmu plekste vienkāje.

:D

Labi beigšu, mani nervi jau tāpat ir in ze čupa.