Truli asmeņi dur zem ribām. Tveice un viss. Viss neiepazītais liek satraukties un, dažreiz, pat noliet kādu bezjēdzīgu un tukšu asaru/
Posms, kuru neapzināti var saukt par tukšuma brīdi. Un ne jau kāds mani spēs vest pie dzīvības. Arī laimes šķidrums ne. Vēl ļaunāk, tas tikai pazudiana. Un viņa atkal sauc, nē bļauj : „Par daudz to Un” Par daudz nepabeigtu domu.
Es negribu nabagam lūgties dzīvesprieku, taču reizēm šķiet, ka viņam tā ir vairāk. Šķiet, ka viņam viss ir krāsaināks un labāks, neskatoties uz trūcību. Cik labi, ka ir vēl kāds, kam pažēloties . Bezizmēra rūtiņa lapa un nekad neizrakstoša rakstāmspalva ;) Tik traki ir. UN UN UN.
Ja nu tagad izietu ārā un palūgtu bomāram vienu bogaču? :D Vai tad man būtu spēka? Spēka dzīvot. Just. Un būt. Kam gan ir jānotiek, lai es spētu rakstīt kaut ko tik bezjēdzīgi depresīvu, citiem neizprotamu murgu?! Galu gala.. tas taču ir nožēlojami. Caurums dvēselē un nu jau atkal var teikt, ka naw tas plecs, uz kuru nolikt savu tukšo galvu. Bezcerīgi.
Jā. Take me away.
Elle. Varbūt. Es gribu kurināt katlus un kādu dienu tos apdzēst ar savām asarām par to, ka man tie ir jākurina. Nebeidzami, visu laiku ar melnu muti un netīru sirdsapziņu. Viss melns un netīrs. Koši sarkans. Elles liesmas.
Cik ilgi tie slepkavu ģīmji šķitīs gaiši.?? Šoreiz, es nebūšu lētticīgā Sarkangalvīte, es zināšu, cik ļauns ir vilks, bet tāpat pakļaušos, lai atrastu labāku vietu. Emo virmo manī.
Bet ne jau par to ir un būs stāsts.
Tālumā esmu nonākusi, un nezinu kā tikt tuvumā.
Funeral for a friend.
Help line.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru