kurš tad to vairs atceras.
izpūruši mati, iztecējusi skropstu tuša, nožēlojams paskats, 'susņiks' mutē. nu jau tā ir mana ikdiena.
laikam, mūsdienās, jebkurš saprastu kāda ir būtība. ko nozīmē lētais skatiens un mākslīgais smaids. ko nozīmē pasēdēšanas dzīvoklī ar visādu šķirņu alkoholiem. Dundaga sniedz man iespēju dzert kaut ko labāku, bet nesūdzos.
Arī, resni, sēdoša suņa auguma vīrieši, liek man vemt. es neesmu iedomīgi tizla, ar aprobežotu domāšanu. es vienkārši, pēdējās dienas, esmu nožēlojama.
ir lietas kuras mani rauj eiforijā, pēc kaut kā. lietas, kuras smaida, kuras smejas, kuras raud prieka asaras. ir arī tādas. un tas viss, pateicoties alkoholam.
pierādījies, cik meitenes ir lētticīgas. un es esmu tajā sarakstā. garš ir tas saraksts, un mēs sewi nepadaram unikālākas, tikai tāpēc, ka alkohola ietekmē, varam pateikt visu, ko vēlāmies un gūt baudu no tā. nākamajā rītā, esam tādas pašās - nožēlojamas, ar vainas apziņu un tad atkal ir vēlme aiziet pēc plakanā. ;/
vientulības sajūta nepamet, kaut arī atrodas ļaužu pūlī. vēljoprojām, naw tas plecs uz, kuru nolikt savu nožēlojamību. šit.
Un, ko rīt? 'K' burtiņa vaininieks, arī atgriezies, un es nemaz negribu domāt, kas būs tālāk. un vispār, es negribu gruzīties. apklusties vēji! rimsties! es gribu BŪT!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru