Es gribu, lai mani sadzird.
Iztēlošos, ka esmu kaut kur pazemē. Vietā, kur dzīvo kurmji ar putekļainiem deguniem. Tur lāpsta būtu mana pavēlniece, jo es to iedurtu zemē tik skaļi, ka virszemē kāds mani sadzirdētu.
Nē, tomēr tā es negribu, lai mani sadzird. Būšu lētā iestādē, kur sievietes ģērbjas trūcīgā apģērbā un smejas par homoseksuāļu jokiem. Iespējams, būšu tur nelaimīga, taču gandarīta par faktu, ka manī klausās.
Samulsu un pietuvojos kādai no citas puses. Rakstīšu vēstuli kādai no Farona sievām. Nevīžīgā rokrakstā uz avīžu malām. Tas nekas, viņa mani sapratīs, ja gribēs. Varbūt, viņa manu vēstuli neizlasīs, taču sajutīs. Starp citu, just var arī ar ausīm.
Dubļainas rokas. Atdauzīti, zilumaini ceļgali. Ar kāju sper pa bumbu tik skaļi, ka pati nedzird savas domas. Līdzjutēji dzird mani, jūt manu vēlmi iesist vārtus, iegūt tos kā ķiršus augstākajā koka zarā.
Nonācu pie secinājuma, ka nav īsti svarīgi, kur mani sadzird, bet gan kā to sadzird. Neatkarīgi no vietas, laika, cilvēkiem apkārt un stereotipiem par katram maņas orgānam piemītošām īpašībām.
Varbūt, man patīk sajūta pazemē, kad kāds manī klausās, vai bordelī, pīpējot lētas cigaretes. Vientulībā skricelējot, vai ļaužu masās apspiesta.
Klausīties ir jāmāk, kā arī jāprot ieinteresēt, lai tevī klausītos. Jārada interese par lietu, ko tu dari, un jāliek sajust.
Dažkārt, dienas gaitas pārvēršot rutīnās, nespējam vienkāršās lietās saskatīt pozitīvus un patīkamus mirkļus.
Ceru un ticu, ka kādu dienu spēšu lietas un mirkļus pārvērst klausāmus. Šobrīd, es tikai iztēlojos un pārlieku iegrimstu sapņu ilūzijās. Lai arī, tas izklausās traki, taču ne neiespējami. Es gribu, lai mani sadzird.
Iztēlošos, ka esmu kaut kur pazemē. Vietā, kur dzīvo kurmji ar putekļainiem deguniem. Tur lāpsta būtu mana pavēlniece, jo es to iedurtu zemē tik skaļi, ka virszemē kāds mani sadzirdētu.
Nē, tomēr tā es negribu, lai mani sadzird. Būšu lētā iestādē, kur sievietes ģērbjas trūcīgā apģērbā un smejas par homoseksuāļu jokiem. Iespējams, būšu tur nelaimīga, taču gandarīta par faktu, ka manī klausās.
Samulsu un pietuvojos kādai no citas puses. Rakstīšu vēstuli kādai no Farona sievām. Nevīžīgā rokrakstā uz avīžu malām. Tas nekas, viņa mani sapratīs, ja gribēs. Varbūt, viņa manu vēstuli neizlasīs, taču sajutīs. Starp citu, just var arī ar ausīm.
Dubļainas rokas. Atdauzīti, zilumaini ceļgali. Ar kāju sper pa bumbu tik skaļi, ka pati nedzird savas domas. Līdzjutēji dzird mani, jūt manu vēlmi iesist vārtus, iegūt tos kā ķiršus augstākajā koka zarā.
Nonācu pie secinājuma, ka nav īsti svarīgi, kur mani sadzird, bet gan kā to sadzird. Neatkarīgi no vietas, laika, cilvēkiem apkārt un stereotipiem par katram maņas orgānam piemītošām īpašībām.
Varbūt, man patīk sajūta pazemē, kad kāds manī klausās, vai bordelī, pīpējot lētas cigaretes. Vientulībā skricelējot, vai ļaužu masās apspiesta.
Klausīties ir jāmāk, kā arī jāprot ieinteresēt, lai tevī klausītos. Jārada interese par lietu, ko tu dari, un jāliek sajust.
Dažkārt, dienas gaitas pārvēršot rutīnās, nespējam vienkāršās lietās saskatīt pozitīvus un patīkamus mirkļus.
Ceru un ticu, ka kādu dienu spēšu lietas un mirkļus pārvērst klausāmus. Šobrīd, es tikai iztēlojos un pārlieku iegrimstu sapņu ilūzijās. Lai arī, tas izklausās traki, taču ne neiespējami. Es gribu, lai mani sadzird.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru