Starp laiku un vietu saplūduša tveice, bez apstājas. Viss iekšienē kratās, tik grūti atrast mājas, tik grūti atrast vietu, kur palikt uz milijons gadiem, skraidelē kā skudra no viena pūžņa uz citu. Apdolbījusies un nesaprašanā iejauc savu apziņu, patieso būtību, pilnvērtīgi atklājot sevī pesimismu un dzīves bezjēdzīgumu. Kur tad ir tā īstā bezgalība?
Bet kādu dienu, bet tiešām, bet bet ir jābūt vietai, kur jūties īsta, novērtēta un simtprocentīgi seksuāli pievilcīga gan iekšēji, gan ārēji. Viss šķiet tik grūti.
Viss.
Tu gaidi dienas, jaunas un skaistas dienas, taču visi skalo un maļ vārdu putras, ka vieglāk ir nedomāt. Tā arī neviens nepasakot īstenību, jo neviens nezin, kur būs rīt un ar kādas markas pudeli gozēsies puteņos. Grūti, nē sūdīgi - tas būs īstais piesātinājums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru