Konkrētība sašaurina skatu uz dzīvi. Es negribu izvēlēties starp visu un visiem. Būt te un tur.
Apmātībā visur viens rādās, visur ir konkrētība. Izsvītrojam? Sašvīkājam un aizmirstam? Kā sadedzināt pamatskolas dienasgrāmatas, lai vēlāk nebūtu jākaunas par štokiem tajās.
Un tomēr, es tāpat atcerēšos, es gribu atcerēties visus labestīgos izbraucienus.
Manī vairāk nav nekas jauns ko pateikt. No kā īsti tas ir atkarīgs?
Piebilstu, ka mīlēt ir grūti. Tik grūti, ka man ir bail. Es vēl negribu, lai atnāktu, vai arī, ja atnākusi, tad palūgt, lai iet prom. Ne velti milijons dziesmās apdziedāts, ka mīlēt nozīmē ciest. Kušššš, es neesmu romantiķe, es esmu kaut kas cits un tomēr strikti reālistiskā noskaņā. Laikam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru