Pīšļos apburtie slēpjas no saules. Tie ir tie vampīri, kuri nakts negaisā dejo. Sagaidīt no tiem mīļumu, maigumu un tādu kopīgu saldu ieelpu un izelpu līdz pašām beigām, kaut vai līdz pasaules galam.
Mirklis nav par īsu, vienkārši dzīve ir par garu. Vampīri nav ļauni, viņi vienkārši nav pieejami pa dienu. Neviens šīs būtnes nevar sazvanīt, nevar draugiem.lv aizrakstīt vēstuli, ja vien paši drīz par tādiem nekļūs - par tādiem, kuri neciena sauli un nolādē gaismu.
Dažreiz, arī es maskējos, naktīs par vampīru kļūstu, sāļumu mutē jūtu un gaismu par palaistuvi saucu. Pusmiegā saikni ar apburtajiem veidoju un mīlestību par naidu uzskatu.
Pērku un pārdodu sevi, lai atkal nopirktu un pārdotu. Atgrūžot mierīgos, iemājoju kartona kastes vērtībā. Lai tik spārda un plosa, tomēr neviens nezin, ka par pīšļu apburto vampīru gribu būt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru