Es biju ēnu pārņemtā mežā. Koki kā raganas vija savus pirkstus apkārt izdzisušai saulei. Man bija tikai pāris iespējas, pāris apskates objekti, lai atkal spētu vieglāk elpot. Es pētīju it visu, tomēr visvairāk savas lūpas, kuras sūrst un acis, kuras deg, un salstošās rokas. Es biju sevi nostādījusi pirmajā pozīcijā, vietā, kura ir dabas gandarījums.
Iespējams, putni par mani smejas. Tik ļoti ņirgājas, ka pār zeltīgajiem knābjiem sviedri pil. Es centos saklausīt šos smieklus un mani pārņēma trīsas. Es aiztaisīju savas acis un gribēju burties. Pievilkt visu sev tuvāk un piekļaut ciešāk. Egoistiskas vēlmes. Gribēju, lai katra rudens lapa man danco apkārt. Likt noticēt, ka viss ir iespējams. Saglabāt šo ticību.
Es apsēdos uz celma. Un atkal domāju par viņu. Sodīju sevi, jo es taču atnācu uz mežu, lai viņu uz brīdi aizmirstu. Bet, nē. Tas nepalīdzēja. Viņš par mani nedomā, jo viņa smadzenes pieplūdušas ar asinīm, katrs kauls mirdz kā manas rudens lapas. Viņš ir aizmirstībā. Tieši tur, kur arī es gribu būt. Tomēr, ne tādā veidā.
''Ej mājās'', klusi čukstēja putni, ''atstāj mūs vienus.'' Es atstāju, jo negribēju, lai viņi par mani smejas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru