Translate

svētdiena, 2013. gada 7. aprīlis

Mozaīka

Šis stāsts būs par cilvēku. Cilvēks kā cilvēks, proti, divas kājas, divas rokas un pilnībā attīstīts. Prāta spējas, iztēle un humorizjūta. Skaists un kalsns, bez jebkādiem sabiedrībā pieņemtiem trūkumiem.
Tomēr šīs īpatnības un spējas cilvēkam nebija pietiekamas. Viņš sāka šķaidīt pudeles, šoreiz šis nav tēlainās izteiksmes līdzeklis, lai aizvietotu alkoholisko dzērienu lietošanu. Viņš šķaidīja savas dzīves pudeles. Kā pirmo sašķaidot savu vecāku uzticību. Šie stikli šķīda uz visām pusēm, uz visiem stūriem. Iestājās panika. Cilvēks paņēma otru pudeli un meta pret sienu, tik stipri, ka nodrebēja kaimiņa skaidplates durvis. Saniknots un iztukšots par savu rīcību, tika aizdedzināta cigarete. Tās kvēpi aizēnoja iespēju saredzēt stiklus un viņa domāšanas spēju. 
Pēc pāris dienām viņš attapās un mēģināja pudeļu stiklu gabalus savākt kopā. Skatījās tēvam acīs un solīja, ka mēģinās iegūt viņa uzticību atpakaļ, kā arī pierādīt sava dēla godu. Viņš lika šos stiklus kopā kā baznīcas mozaīku, ar cītību un pacietību. Sēdēja stundām ilgi uz grīdas, pa brīdim noslaukot asaras. Viņš bija salicis vienu pudeli kopā, tomēr otrai, viņam nepietika spēka un pacietības. Otras pudeles stikli vēljoprojām dienām ilgi grauzās viņa acīs, galvā un pat košajā paklājā. 
Viņš bija iedomājies, ka otras pudeles savākšana nav tik svarīga, kaut arī tā nematīgi ložņāja pa viņa smadzenēm. 
Gadu gājumā, cilvēks šķaidīja vairāk, nekā vienu pudeli nedēļā, aiz sevis pat nesavācot. Viņš nespēja sevi kontrolēt, dzīve bija pārvērtusies nožēlojamā stikla kaudzē. Un ticiet, vai nē, viņš vēljoprojām sēž šo stiklu galotnē. Tas ir dažbrīd amizanti, tomēr, viņš nav gatavs no šīs kaudzes nokāpt, cilvēkam nav pacietības visas dzīves lauskas savākt. Dažas pat vairāk nav iespējams kā baznīcas mozaīku salipināt. Dzīve turpinās, stiklu kaudzē. Bezgalīgā un spocīgā.

Nav komentāru: