Bez skūpstiem, bez lētām kaislībām. Mans ikgadējais vasaras apmeklējums dzimtenē. Mūžīgos smieklos par putekļsūcēja pielietojuma veidiem. Galu galā, tie ir vismaz 10, neieskaitot intīmos sūkšanas pakalpojumus, kuri netika iekļauti sarakstā.
Spontānas idejas, iekāpjot strādnieku autobusā, brauciens uz kūdru purvu. Piedzirdītas smadzenes, piečurāts autobuss un kūpoša cigarete. Tas viss ievērojami uzlaboja vecā busiņa gaisotni. Tomēr, tvaiki izklīda līdz ar brīdi, kad par to visu bija jāsmejas. Un tas viss bija traki, bomziski un nekulturāli. Lai gan jāatzīst, ka tas notika ceļojuma beigu galā.
Manā pagalmā nekas nav mainījies, tikai bērni izauguši un spēj izveidot ligzdas no nopļautās zāles. Ak, mazie putniņi. Tie, kuri vēl knupi sūca, tagad jau stumj rozā leļļu ratus. Vecās tantes palikušas vēl krokotākas un mani vairs nepazīst, arī pati sevi neatgādinu.
No rīta, izejot uz balkona ir svaigas zāles smarža. Es ieelpoju dziļi, lai nekad šo smaržu neaizmirstu. Varbūt, Vācijā būs iespējams ieelpot Latvijas gaisu. Nē, es sapņoju, tas nekad tā nebūs.
Viss šķiet tāds pats, it kā es nekad nebūtu nekur aizbraukusi. Cilvēki parasti, ielas tādas pašas. Iemītās taciņas tajās pašās vietās. Aukstas naktis un zvaigžu stari pār dzimto ciematu. Dažas naktis esmu viena un ir tāds miers. Neparasts miers, kādreiz man tas šķita pierasti, tagad īpaši un citādi.
Turpināšu vēlāk.
