It is so cold, like in a ice house.  Charming  wind touches of dusts mixed with your delicate neck.  Everything is awkward. From one banged bottle fragment till there is a pile of broken glasses. And the possibility of cuts are huge like a single mother’s worries about his son being a gay. Don’t worry, we suppose to be joyful.

The girl with long, brown hair is looking at you, actually staring. At every single, little move you’r making.  She is waiting, and don’t know why and for what. Actually.

Maybe your touches and endless: ‘’Oh my God, you are so pretty’’ were only a blink of moment or a magic co-production of alcohol? You are like all of them? Maybe, I should throw in you  in a pile of others? Together with one who badly wanted me to put in his pocket or with one who used to sing a song about me? But maybe you are unnamed like you’v got no name in my eyes.

But still, you are killing me slowly, bit by bit. In fact you are killing everything, all the fucking time.  You should know, it is impossible – me and you, it won’t work.  Be happy that I am actually writing this story.

I belong to one who can fight against flames of hell. Give me a couple of pounds and I will buy a liqueur. At this time I won’t drink, I will let you to do that. I want you to tell me all what you said, please, one more time.  In a charming wind touches of dusts and your delicate neck. That’s a passion, body. 

Ievadi

Bezcerīgas, tukšas un lipīgas alus pudeles uz sarkana, bordeļa tipa galda dirn. Lūdzas, lai tās apskauj, tik izdzeras tās jūtās, iztukšotas kā māte, kuras dēls ir gejs.

Pētu savu krāsni. Ieurbjos iekšā savā izdomātā pasaulē. Ogļu putekļi iniciatīvi iesēžas manās acīs tieši tad, kad skatos Tavās bezrūpīgajās acīs. Maska tiek nomesta un drēbes tiek saplosītas, lai atkal pilnībā varētu izbaudīt kailumu.

Brīvu putnu lidojums. Viens savas līkās kājas iepinis ievu zaros. Sāp, tomēr beidzot tās smaržos dievīgi. Es sēžu zaļā pļavā, iespējams, uz pavasara kukaiņu olām un dēju dubultā kā vistas pirms Lieldienām.

Ievadi, kurus pabeigt nav iespējams.

man sāp

Šovakar, spītīga degsme pastaigās sauca. Dzelzs važās iesprostoti sapņi vēlējās ārā spraukties.

Mitruma pilītes gatavojās slāpes remdēt. Alus putas un lētais vīns šļakstēja uz visām pusēm. Cilvēku sejās, matos un apstājās līdz ar brīdi, kad ķermenis ielaida sevī dvašu. Acis vairs nešaudījās uz visām pusēm, ne arī uz pielietajiem cilvēku matiem. Tikai smiekli it visur šķīda. Smējāmies par rozā truša kostīmā tērpušos bārdaini, par piedzērušos sniegbaltīti aiz bāra letes un kovboju ar saules brillēm. Visi tērpušies karnevāla noskaņā, tikai mēs ne, jo mūsu acis aizēno degvīna smārds, bet seju klāj alus bārda putas.

Tavi platie pleci un muskuļotās rokas mani nospiež, un maziņai liek justies. Tomēr, tikai amerikāņu filmās visiem beigas zināmas un parasti, tās ir laimīgas. Mūsu starpā ir aizliegumi, sāpes, nespēja un bailes. Kaislei ir grūti cīnīties pret visiem šiem grūtumiem, no kuriem tā arī nekad vaļā netiekam.

Man sāp.

LV

Aiz loga, baltajos laukos vijainie koku zari zīmēja savas ēnas. Sakrustojuši zarus, tie veidoja dzīves līnijas. Tāds svaigums plūda no maniem plašumiem, tā it kā tie žēlabaini kliegtu: ''Paliec vēl mazliet, neaizej!''

Iekštelpās, manās mājās, Ziemassvētku egle arī uzrunāja. Viņa tik smaržīga kā pop dīva, dēva stingrus mājienus, ka mājas nav tikai mūra sienas vai izpelējis jumts. Tā ir sajūtu deva, narkotiska atkarība, labākais pārdzīvojums, tie paši skati - tomēr nekad neapnīkoši.

Mana gulta, pavisam parasta un cieta kā akmens teica: ''Tu tikai ar mani vari veidot sapņu kaisli, tikai te.''

Un draugi, ar spriedzi raisošajiem dzērieniem un cigāriem dīvaini skatījās un domāja, kāpēc gan es laužu savas kājas svešās zemēs, ja varu lauzt tās mājās.

Zinu, kur ir mana iedvesma, tomēr nezinādama, kur esmu es pati - atgriezos. Žēlabaini noskatoties uz plašumiem, jau nobirušo egli, akmens cieto gultu un draugiem, kuru acis nopūšas..

tur, kur visiem labi un reizē arī slikti

Krāsas Tavā sejā. Izbaudi te, izbaudi tur. Kaklā ieķērušies ozola slapjie zari. Mana seja karst no degvīna straujā pieskāriena. Ziemassvētku laikā, kad klusums ir prioritāte.

Kājās valdzinājums, atmiruši acu plakstiņi tik ļoti aizvērties vēlas. Nespied manu purnu, man ir slikti. Nepļaukā manu maigumu, tas tik uz brīdi iemācījies elpot.

Klusumā, kad fonā skan neierastas lietus lāses.

Un nav kam pastāstīt, kā man iet.

Izsalkums

Salna grauza mūsu degunus. Vēji nesaudzēja manus matus. Laternu spožumā vērojām baltus, salā ieskautus putekļu sirsniņas.
Un tāds izsalkums. Tu paņēmi mani pa daļām. Kakls, krūtis, sirds. Viss tika saplosīts. Dzirdēju mūsu sirdspukstus, kaut kur tālumā.
Tu taču piespiedi visus pedāļus, lai ķermeņa vilciens ritētu. Tad kāpēc tik pretrunīgi nožēla dominē. Bailes pašam par sevi, bailes no vēlmēm.
Atvadoties, skūpsts...uz vaiga.
Un atkal tāds izsalkums. Karstuma viļņi un nesaprašana.

Gaisīgs gadalaiks pienācis, skaudība un nožēla pašai par sevi. Lēts graciozisms bez cēla soļa. Kārtējais ieraksts dienasgrāmatā, kurš pauž vēlmi sākt sevi no jauna. 

Viss, pietiekami, Bārbala nobeidz savu ierakstu un aizdomājas. Vai tiešām dzīvē ir kas skaistāks bez neizprastas mīlestības? Es esmu Bārbala un, es zinu, ka varu būt tāda kā pārējie. Tomēr, vai tam būtu nozīme?

Viņa ir piedzimusi nepareizajā laikmetā, to pat viņas melnais kaķis liek noprast, pieglaužoties pie krēsla kājas. Bārbala, kura meklē sevi starp daudziem, tomēr līdzīgos atrast ir tik grūti. Viņas kājas jau kļuvušas smagas no pastaigām pa pasauli.