Agrāk man šķita, ka esmu viena, iztukšota un nelaimīga, kaut arī piektdienas vakaros smējos kā pie opeļa anekdotēm.
Kāpēc cilvēkam nekad nekas nav pietiekami? Ja viss ir, tad tāpāt atrod kaut ko, kas trūkst. Ticiet vai nē, es esmu saņēmusi to visu atpakaļ dubultā. Zemapziņā es vienmēr sapratu, ka esmu noderīga, ka cilvēki mīl manu sabiedrību un es mīlu viņu sabiedrību. Tagad, kad dzīvoju Vācijā, bez īstiem draugiem, ar cilvēkiem, kuri mani nekad no bērnības nav pazinuši, es saprotu, ka nemaz nebija tik slikti. Tomēr, jautājums ir kāpēc cilvēkam, proti, man bija jānonāk šādā situācijā, lai par to spriestu.
Tagad, lasot
Oga Mandino grāmatu:
''Panākumu universitāte'', es saprotu, ka viņam daudzās lietās ir taisnība. Es zinu, ka tas izklausās nedaudz jēli un pamācoši, tomēr, Ogs Mandino jau savās pirmajās lappusēs apgalvo, ka mums jāpriecājas par to, kas mums ir. Jānovērtē, ka mēs spējam daudz, esam veseli un mums ir ģimene, lai arī kāda tā būtu, tā ir. Viss ir. Ir grūti pielietot savus spēkus un slaveni cilvēki, kuru dzīves arī ar fiziskajiem trūkumiem ir gājušas uz augšu. Viņi spējuši priecāties, bez psihologu padomiem. Es arī gribu beidzot dzīvot pozitīvi un nerakstīt šauselīgus
meža stāstus, putekļu epossus un žēlabainus dzejoļus. Vai tas, ka mēs žēlojamies un nīstam
palīdz mums vakaros
labāk iemigt. Vai tas, ka nemitīgi domājam par neveiksmēm palīdz mums tikt pie veiksmes? Es tiešām neesmu pārliecināta, vai šie vārdi Jums kaut ko nozīmē. Mani tie iedvesmo, iemāca un motivē.
Es biju aizbraukusi uz Rīgu, lai it kā smeltu Latvijas gaisu un enerģiju, kaut arī man vienīgais nodoms bija piedzerties un izsmieties. Es esmu aizmirsusi, ko patiesībā nozīmē dzimtene. Manī ir nemirstošs patriotisms, tomēr dažreiz es
pati sevi nesaprotu.
Es nevēlos nevienu pamācīt, vai arī žēloties.. kopēt Mandino darbus.
Es vēlos, lai cilvēki atveras. Es gribu pati atvērties.
Ja es spēju, ja viņi to spēj, arī Tu to spēj.
