Un es atkal nodzēsu visu, ko gribēju uzraksīt. Pēc daudziem gadiem, domāšu, ko gribēju.. Domāšu par ornamentiem, un nekad vairāk nespēšu sev pateikt to, ko vajadzētu pateikt. Nespēšu atcerēties. Tikai tas - ar mazo burtu.
Un lētticīgi iegrimstu viņa sūdos, no, kuriem ķepurojos tikai - pēc viņa beskaislīgās aiziešanas. Viņa sirdsapziņa ir saķepusi. Manējā ir savītusi, nav vairāk nokodēta. Mana dvēsele pamazām atlobās, viņam - ķep tūkštošiem vecmammas zaptes burkās. Bezceris ir viņa brālis.
Sakrusto rokas sev pie krūtīm, un vēlies, lai es tevi kādu dienu neieinīstu un neatstāju pūt vienatnē. Bezgaisā, bezkrāsainībā un seklumā. Tur ir Tava īstā vieta. Tikai, kaut es spētu to sev
iestāstīt. Tikai, kur ir mana vieta? Bez sakrustotām rokām, lai vēlētos, jo tāpat zinu, ka tur. Tur, kur putni lido pret vēju un puķes aug pret zemi. Tur, kur kūp ugunskatli un stalti zaldāti stāv bezgaumīgās šmotkās un nekad nesmaida. Tur es dejošu, griezīšu valsi un baudīšu bezkrāsainību. Kādu dienu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru