Gars klejo. Klejo pa visdziļāko bezdibeni. Tādu bezdibeni, ka neredz galu nekurienē, un, katru reizi krītot šajā nožēlojamākā zemes slānī, atsitas pret kādu no cilvēku izvedotajiem asmeņiem. Aiztaisīt acis un pielikt plaukstas priekšā acīm, arī nav iespējams. Uz visu noraugoties un saprotot, ka darīt nevar neko. Tikai bezjēdīgi krist..krist..krist. Kādēļ nevar mierīgi krist? Kāpēc, jāuzduras uz kādu no šiem melnīgsnajiem asmeņiem?
Es taču neko nelūdzu. Es gribu būt tāda, kā agrāk. Sekla, bet tomēr mazliet laimīga.
Un, kāpēc jāsmaida, un visiem par prieku jāizdveš tizli jociņi, kurie pašai jau apnikuši un neredz ne galu, ne malu. Neminēšu stervas, kurām kājas pa priekšējo logu kārtos ārā, ja kādam rastos nepieciešamībā ielīst dziļāk. Netieši, bet saprotami.
Sāls jūra. Sāls vilnis. Iedodiet man padzerties, iedodiet man veldzi, vells parāvis!
Gastranomiski lielajā pasaulē nav neviena saguruša ceļotāja, kuram somā ir kāds blašķītis? Man to vajag? - vairāk nekā jūs spētu iedomāties.
Gars klejo. Klejo pa vidziļāko bezdibeni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru