Šodien ir ceturtdiena. Vakar bija trešdiena. Kas par to? Dienu nosaukumi neliedz atteikties no parastās piektdienas devas.
Smarža. Nēē, drīzāk jau smaka. Ceptu desu un tikko sakarsētas eļļas smaka degunu lauž uz pusēm. Un paliek nelabi. Gatavošanas principi nemainās. Arī ēdiena paliekas var saskatīt visos iespējamos stūros. Smieklīgie jociņi nav vairāk smieklīgi. Un ir jāatceras, ka viss ir mainījies. Tas solījums un nerakstītais dokuments par nedzeršanu atkal izgaisis simtdivsimt puteklīšos.
Nolikusi galvu nomierinošajā spilvenā alkohola radītais prieks pārvērties par bezcerīgām, murgainām bēdām. Un domājot par dienu, kad mana dvēsele klīdīs, pārņem neticama baiļu sajūta. Ko es - es taču nekad nebaidos. Baiļu sajūta nevis par to dienu, bet gan par cilvēkiem, kuri mani atcerēsies un kādu viņi mani atcerēsies. Nodzērusies žurku ar mūžīgām problēmām, kuras ir tik vienveidīgas un neinteresantas, ka paliek šķebīgi. Pietrūkšu varbūt tiem, kuri naw mani iepazinuši līdz galam. Bet ne jau par to ir un būs stāsts. Es jau izdomāju kādi varētu būt jociņi par manu neeksistēšanu. Milijonos domu tie bija izsēti.
Kāpēc tik depresīvi un sekli. Sekli - dievinu to vārdu. Pat vairāk nekā dievinu. Iespējams, tāpēc, ka arī no manis nekas wairāk par sekluma paveidu nav & nebūs.
Es, protams, tagad varētu teikt, ka patiesībā esmu dieviet sabiedrībā, bet kāpēc melot . . .
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru