vakar.

Kāpēc viena šampis man pa zemi vārtīties neliek?
imunsistēma pret draņķiem nenoārdās.
Dubļos sapļekināties un smaidīt ar netīru muti nesanāk.
Nikotīns nomierināties palīdz, dūmi sasmirdina muti, ne jau dubļi
Stutēties pret baļķiem un klausīties vecos bītus no tumbu rūkoņas, aizdomāties un palikt nekurienē.
Ar bačoku sulas, kurā sapelējušas citrona šķēlītes dirn. Padusē un ej, ejam kopā.
Notrulināti papēži tajās ielās un mans dievs soda par izdomātājām fantāzijām soda, jo nesūda tās nav tik kaislīgas, kad toreiz iztēlojos.
Viens ar lielām lūpām mani medī, otrs skatās ar šķību smaidu. Vēl kāds nogāž uz mitrās mašīnas bagāžnieka un ņirdz, jo zem zaķa slēpjas iekāre.
Veca tantiņa, mazā sakrokojusies tusētāja māca jaunos, nogāžot un sabradājot mūsu enerģiju.
Viss bars kā vilki ar asiem kaislību zobiem vēlas apēst svaigo gaļu un grūž cits citu malā, lai tiktu pirmais pie medījuma.
Un tas viss ir apnicīgi un smieklīgi reizē, mežezers par uzdzeramo bonusam šķobīties liek.
Pārdzērušās maukas pie ugunskura smērē pašapziņu.
Un jaā, mājās, kuras jau visiem kļuvušas mīļas.