Ines Geipel - Heim Spiel

''Man muss so viel trinken, bis alle Dinge gleichwertig sind.''

/Ir tik daudz jādzer, līdz visas lietas vienvērtīgas šķiet/

Jā, es tagad ladu grāmatu. Vāciski. Grāmatas autore ir Ines Geipel. Nosaukums - Heim spiel (māju spēle)
Stāsts par kādu meiteni, kura apceļo Eiropu, daudz skaistu vārdu par Rīgu. Dažādi cilvēki, kuri staciju laukumos alkoholā ņirb. Visādas saskaņas, interesants vārdu krājums. Tik interesants, ka dažbrīd google translater nesaprot. 
Es iedomājos, ja nu es tā varētu - tik skaisti savus ceļojumus aprakstīt. Iztēloties un katru pilsētas stūri daudzkārtīgi aprakstīt. Arī drapētos zārkus, piedzērušos pankus, dabu un vēlreiz - cilvēkus. 
Tā, manuprāt, ir tāda pieredze. Es patiešām ceru, ka pēc gadiem pratīšu vācu valodu tik perfekti, lai saprastu katru interesantumu. Varbūt, kaut kur aizletes šī grāmata ir pieejama latviski. Hmmm..

Smejošie putni

Es biju ēnu pārņemtā mežā. Koki kā raganas vija savus pirkstus apkārt izdzisušai saulei. Man bija tikai pāris iespējas, pāris apskates objekti, lai atkal spētu vieglāk elpot. Es pētīju it visu, tomēr visvairāk savas lūpas, kuras sūrst un acis, kuras deg, un salstošās rokas. Es biju sevi nostādījusi pirmajā pozīcijā, vietā, kura ir dabas gandarījums.
Iespējams, putni par mani smejas. Tik ļoti ņirgājas, ka pār zeltīgajiem knābjiem sviedri pil. Es centos saklausīt šos smieklus un mani pārņēma trīsas. Es aiztaisīju savas acis un gribēju burties. Pievilkt visu sev tuvāk un piekļaut ciešāk. Egoistiskas vēlmes. Gribēju, lai katra rudens lapa man danco apkārt. Likt noticēt, ka viss ir iespējams. Saglabāt šo ticību.
Es apsēdos uz celma. Un atkal domāju par viņu. Sodīju sevi, jo es taču atnācu uz mežu, lai viņu uz brīdi aizmirstu. Bet, nē. Tas nepalīdzēja. Viņš par mani nedomā, jo viņa smadzenes pieplūdušas ar asinīm, katrs kauls mirdz kā manas rudens lapas. Viņš ir aizmirstībā. Tieši tur, kur arī es gribu būt. Tomēr, ne tādā veidā.
''Ej mājās'', klusi čukstēja putni, ''atstāj mūs vienus.'' Es atstāju, jo negribēju, lai viņi par mani smejas.

Pesimisms haotismā

 
Pietūkuši pirksti, elektro zilas vēnas un biedējoša sejas krāsa. Kājas gaisā paceltas, galva uz grīdas sapņo. Nekādi sapņi, tūkstošiem lidojumi. Sakārtotība liek pedantiem locekļus cementā mērcēt. Piparmētru dzērieni, svaigi kā rīta rasa. Karogu spēle, visas krāsas tik daltoniskas. Vai arī karogus grūti apgūt. Neparastas pozas, sarkasma skatieni, nogurušas sejas. Nekas, rīt atkal visi vienā perfekcionismā dzīvos un par pārējiem mēles trīs. Vai tad pašu dzīves "boring'' šovā piedalās? Top modeļu šovam nav lemts pieteikties, nacionālā cūkas gaļa traucē. Frankfurtes desiņas ar kariju pārāk labi garšo. Ir tak jādara tas, ko apkārtmētri atļauj un pēc kā garšas kārpas sauc. 

Ekstrēmi nolemti alkatībā, jo vēlas pēdējo naudas papīru savā atmirušajā fekāliju caurumā iespraust. Žēl? Nē, žēlot ir vērts ubagus, kuriem nu jau liegts Rīgas ielās ubagot. Žēlot tos, kuri rokas un kājas darbam saudzē. 

Kastrēti kaķi apkārt gaudo, kaujas un skrāpē, jo vēlas pie olām tikt. Ienīst vetārstus un viņus pašus steralizēt vēlas. Dabu pavairot. 

Un jā, dabu pavairot šeit vajag, viņa teica.. Visus šos pārspīlēti apstrādātos laukos par pļavām pārvērst, kur brist un no puķēm vainagus pīt. Bet nē, cilvēki badā, cilvēki aptrakuši, cilvēki perfekcionismā apmāti. Noburti kā ekstrecionisma mākslinieki, kuri gleznas no saprāta radīja. 100 gadus pirms cilvēce savu redzējumu pārvērta un novērtēt spēja. Un redz, unikālie miruši. Dvēseles tikai aplido. Mākslas kritiķi savus degunus bāž un savu klāstījumu geju balsī stāsta. 

Izslēdz to murgu. Šī mūzika nav manai gaumei pielāgota. Aj nē, labi, es spēlēšu savu dziesmu. Savu bērnības dziesmu savā galvā. Prieks par prieku ir iespējams.

Bez skūpstiem, bez lētām kaislībām. Mans ikgadējais vasaras apmeklējums dzimtenē. Mūžīgos smieklos par putekļsūcēja pielietojuma veidiem. Galu galā, tie ir vismaz 10, neieskaitot intīmos sūkšanas pakalpojumus, kuri netika iekļauti sarakstā. 

Spontānas idejas, iekāpjot strādnieku autobusā, brauciens uz kūdru purvu. Piedzirdītas smadzenes, piečurāts autobuss un kūpoša cigarete. Tas viss ievērojami uzlaboja vecā busiņa gaisotni. Tomēr, tvaiki izklīda līdz ar brīdi, kad par to visu bija jāsmejas. Un tas viss bija traki, bomziski un nekulturāli. Lai gan jāatzīst, ka tas notika ceļojuma beigu galā. 

Manā pagalmā nekas nav mainījies, tikai bērni izauguši un spēj izveidot ligzdas no nopļautās zāles. Ak, mazie putniņi. Tie, kuri vēl knupi sūca, tagad jau stumj rozā leļļu ratus. Vecās tantes palikušas vēl krokotākas un mani vairs nepazīst, arī pati sevi neatgādinu. 

No rīta, izejot uz balkona ir svaigas zāles smarža. Es ieelpoju dziļi, lai nekad šo smaržu neaizmirstu. Varbūt, Vācijā būs iespējams ieelpot Latvijas gaisu. Nē, es sapņoju, tas nekad tā nebūs. 

Viss šķiet tāds pats, it kā es nekad nebūtu nekur aizbraukusi. Cilvēki parasti, ielas tādas pašas. Iemītās taciņas tajās pašās vietās. Aukstas naktis un zvaigžu stari pār dzimto ciematu. Dažas naktis esmu viena un ir tāds miers. Neparasts miers, kādreiz man tas šķita pierasti, tagad īpaši un citādi. 

Turpināšu vēlāk. 

It is so cold, like in a ice house.  Charming  wind touches of dusts mixed with your delicate neck.  Everything is awkward. From one banged bottle fragment till there is a pile of broken glasses. And the possibility of cuts are huge like a single mother’s worries about his son being a gay. Don’t worry, we suppose to be joyful.

The girl with long, brown hair is looking at you, actually staring. At every single, little move you’r making.  She is waiting, and don’t know why and for what. Actually.

Maybe your touches and endless: ‘’Oh my God, you are so pretty’’ were only a blink of moment or a magic co-production of alcohol? You are like all of them? Maybe, I should throw in you  in a pile of others? Together with one who badly wanted me to put in his pocket or with one who used to sing a song about me? But maybe you are unnamed like you’v got no name in my eyes.

But still, you are killing me slowly, bit by bit. In fact you are killing everything, all the fucking time.  You should know, it is impossible – me and you, it won’t work.  Be happy that I am actually writing this story.

I belong to one who can fight against flames of hell. Give me a couple of pounds and I will buy a liqueur. At this time I won’t drink, I will let you to do that. I want you to tell me all what you said, please, one more time.  In a charming wind touches of dusts and your delicate neck. That’s a passion, body. 

Ievadi

Bezcerīgas, tukšas un lipīgas alus pudeles uz sarkana, bordeļa tipa galda dirn. Lūdzas, lai tās apskauj, tik izdzeras tās jūtās, iztukšotas kā māte, kuras dēls ir gejs.

Pētu savu krāsni. Ieurbjos iekšā savā izdomātā pasaulē. Ogļu putekļi iniciatīvi iesēžas manās acīs tieši tad, kad skatos Tavās bezrūpīgajās acīs. Maska tiek nomesta un drēbes tiek saplosītas, lai atkal pilnībā varētu izbaudīt kailumu.

Brīvu putnu lidojums. Viens savas līkās kājas iepinis ievu zaros. Sāp, tomēr beidzot tās smaržos dievīgi. Es sēžu zaļā pļavā, iespējams, uz pavasara kukaiņu olām un dēju dubultā kā vistas pirms Lieldienām.

Ievadi, kurus pabeigt nav iespējams.

man sāp

Šovakar, spītīga degsme pastaigās sauca. Dzelzs važās iesprostoti sapņi vēlējās ārā spraukties.

Mitruma pilītes gatavojās slāpes remdēt. Alus putas un lētais vīns šļakstēja uz visām pusēm. Cilvēku sejās, matos un apstājās līdz ar brīdi, kad ķermenis ielaida sevī dvašu. Acis vairs nešaudījās uz visām pusēm, ne arī uz pielietajiem cilvēku matiem. Tikai smiekli it visur šķīda. Smējāmies par rozā truša kostīmā tērpušos bārdaini, par piedzērušos sniegbaltīti aiz bāra letes un kovboju ar saules brillēm. Visi tērpušies karnevāla noskaņā, tikai mēs ne, jo mūsu acis aizēno degvīna smārds, bet seju klāj alus bārda putas.

Tavi platie pleci un muskuļotās rokas mani nospiež, un maziņai liek justies. Tomēr, tikai amerikāņu filmās visiem beigas zināmas un parasti, tās ir laimīgas. Mūsu starpā ir aizliegumi, sāpes, nespēja un bailes. Kaislei ir grūti cīnīties pret visiem šiem grūtumiem, no kuriem tā arī nekad vaļā netiekam.

Man sāp.