Translate

trešdiena, 2009. gada 2. septembris

mans skaistulis


Sāļa asiņu garša mutē. Tumšs redzējums, sāpes krūškurvī. No šīm sāpēm reizēm gribētos tepat - nāvei pie deguna stāvēt. Ekskluzīva paskata ātrās palīdzības mašīna. Telefons kā vienīgais saziņas līdzeklis ar tuvākajiem. Lūžņu kaudze, aizverot acis, saspiežot plakstiņus ciešāk, paveras skats uz vīrieti ar biezām lūpām, lētu smaidu un cigareti. Gļuki. Apziņa, ka tik maz ir pietrūcis, lai varētu baudīt paradīzes augļus. Suns, zvērs vai kaķis ir izbojājis asaru savaldīšanas spēju. Un visādas domas par negadījuma labošanu, laika pagriešanu atpakaļ un milijons graudaino sāpju par skaistuļa bojā eju koka stumbrā.
Varēja būt ļaunāk, sūds par dzelžiem...tie ir visstulbākie mierinājumi kādus vispār spēju līdz šim iztēloties. Bļeģ viņš bija skaists dzelzis, to atzinuši daudzi. Ar jaudu, ātrumu, spēcību un lielisko izskatu. To nesaprast cilvēkiem, kuri no mašīnām saprot tik pat daudz kā no ķīniešu zemdeguņa murmulēšanas.

Nav komentāru: