Pienāk brīži, kad lūdzāmies pēc iedvesmas. Es arī tagad smilkstu kā nogribējusies kucīte pēc perfekcionistu cienīgas iedvesmas, kura man palīdzētu saturiski apstāstīt pēdējā laika notikumus. Šoreiz tie nav tikai dzirdējumi, bet redzējumi.
Ar, ko tad, lai sāk? šķiet, ka pareizi jau nebūtu tagad nodoties mīlas dzīvei vai arī pavasarīgas noskaņas pumpuru atplaucēšanai, jo ārā vēl ir sniegs. Vispār laiks kā Norvēģijā, asfalts sauss, bet visapkārt sniegoti lauki. Labi, labi Latvija nav pielīdzināma Norvēģijai, kaut vai tikai ekonomiskā stāvokļa dēļ. Ohh shit, kad es sākšu stāstīt to, kas man ir jāpastāsta.. Grr.
Laikam jau jāsāk ar cilvēkiem, kuru pirmais iespaids ir tik pat vērtīgs kā TV shop sulaspiedes reklāma. No šodienas, pirmo iespaidu vispār iebāzīšu kaimiņam Zigatam sūdu akās, kuras pa vasaru smird. Smird tik ļoti, ka anglenes nevar paspēlēt, jo rauj uz augšu, kad es paslēpies aiz akmeņa pie viņa mājas. BET - Viņš noteikti nav īsts. Nepārprotiet, ne jau sūdu aku īpašnieks. Nezinu, vai kaut kāds eņgelisks spēks, vai arī vienkārši viņš vēl nav izjutis nepateicības saldās garšas.
Pirmais svaigais notikums ir par manu mīļo. Varoniski ieveļas mans dēvētais - dārgais, protams, laimes dziras apdullināts, taču pietiekami stabilām kājām, rokām, nezinu, varbūt arī locekli. Taču, pavisam noteikti, ka ne ar skaidru prātu un individualitāti, jo to dārgumiņš izliek spēkā. Nedomājot, ne par sekām, ne arī par pārdzīvojumiem, bet gan tikai par savu labsajūtas papildinājumu iekarinoties Braena Ādamsa dziesmā 'Hero', laikam jau te labāka ir latviskā versija. Par ko arī neesmu droša. Un, jā tas caurums, pilnīgi noteikti izraisīja emocijas, jo pirms tam iemēģinātais Rīgas Black Balsam darīja savu. Kuru arī nenosaukšu par veiksmīgu dziru. Kā lielākā daļa teiktu, galvenais, ka ir grādi.
Pēc tam, viss norisinājās operatīvi. Gan urbja meklēšana. Jo pasarg' Dievs, ka mana māte to uzzinātu, viņa tomēr nav no tiem miermīlīgākajiem putniņiem. Mēs tikai šaustamies un esam bezgalīgi pateicīgas cilvēkam, kuru viņa labvēlības dēļ, nenosaucam par īstu.
Tad tās sajūtas mašīnā. Nekāds alkohola daudzums nespēja izraut no tā rāmja, pretīgumu un visa pārējā, kas bija sakrājies. Protams uzmundrinājums ir meitene, kura nezina, ko nozīmē tēlot Kluso Bobu. Kaitinoši un reizē papildinoši pretīgai sajūtai. Tad, kad jau viņa izstāstījusi pus dzīvi, nolēmu, ka nav normāli sēdēt mašīnā ar bezdarbniekiem - zagļiem - smirdinkliem un peģikvāverēm. Ļauni, taču ne uz pusi tik ļauni, kādi viņi ir savā būtībā. Bezprincipu liekēži.
Piedzīvojumi ir spilgti, taču manas rakstīšanas spēja gan izgaisusi kopā ar Oksanas vēlmi papļāpāt pa telefonu. Neesmu ilgi viņu manījusi šajā apkārtnē. Gaidīju, kad viņa šagos ar manu, veco zilo somiņu.
^^
