Pietūkuši pirksti, elektro zilas vēnas un biedējoša sejas krāsa. Kājas gaisā paceltas, galva uz grīdas sapņo. Nekādi sapņi, tūkstošiem lidojumi. Sakārtotība liek pedantiem locekļus cementā mērcēt. Piparmētru dzērieni, svaigi kā rīta rasa. Karogu spēle, visas krāsas tik daltoniskas. Vai arī karogus grūti apgūt. Neparastas pozas, sarkasma skatieni, nogurušas sejas. Nekas, rīt atkal visi vienā perfekcionismā dzīvos un par pārējiem mēles trīs. Vai tad pašu dzīves "boring'' šovā piedalās? Top modeļu šovam nav lemts pieteikties, nacionālā cūkas gaļa traucē. Frankfurtes desiņas ar kariju pārāk labi garšo. Ir tak jādara tas, ko apkārtmētri atļauj un pēc kā garšas kārpas sauc.
Ekstrēmi nolemti alkatībā, jo vēlas pēdējo naudas papīru savā atmirušajā fekāliju caurumā iespraust. Žēl? Nē, žēlot ir vērts ubagus, kuriem nu jau liegts Rīgas ielās ubagot. Žēlot tos, kuri rokas un kājas darbam saudzē.
Kastrēti kaķi apkārt gaudo, kaujas un skrāpē, jo vēlas pie olām tikt. Ienīst vetārstus un viņus pašus steralizēt vēlas. Dabu pavairot.
Un jā, dabu pavairot šeit vajag, viņa teica.. Visus šos pārspīlēti apstrādātos laukos par pļavām pārvērst, kur brist un no puķēm vainagus pīt. Bet nē, cilvēki badā, cilvēki aptrakuši, cilvēki perfekcionismā apmāti. Noburti kā ekstrecionisma mākslinieki, kuri gleznas no saprāta radīja. 100 gadus pirms cilvēce savu redzējumu pārvērta un novērtēt spēja. Un redz, unikālie miruši. Dvēseles tikai aplido. Mākslas kritiķi savus degunus bāž un savu klāstījumu geju balsī stāsta.
Izslēdz to murgu. Šī mūzika nav manai gaumei pielāgota. Aj nē, labi, es spēlēšu savu dziesmu. Savu bērnības dziesmu savā galvā. Prieks par prieku ir iespējams.
