81.

Mīlīga pastaiga gar jūras malu. Vējš jauc manus un Tavus matus. Viļņi mutuļo kā zupas katls. Smiltis ir karsta kā vulkāna uguns.
Romantiķi, nogaliniet mani, jo patiesībā, Ejot pa karstajām smiltīm, kājas aplipušas ar saules karstumā marinētiem kaiju mēsliem, sašķeltas pudeļu lauskas skrāpē īkšķus un asins recekļus. Vējš ir tik kaitinošs kā jaunākā brāļa spēļu telefona avārijas zvana signāls. Jūras viļņu putas apšļāc jūras smiltis un ierauj bezgalibā ekskursantu neizdzertās alus pudeles.
Bet, Tu jau tāpat tam nepievērs uzmanību, jo beazfilma ir labākā filma.

Pat nezinu kā lai iesāku. Parasti ievads ir ar pieplakušām telpām, spīdīgo acu īpašniekiem un pilnīgu bezceri. Šoreiz, laikam, vajadzētu ierakstīt kaut ko sasodītu jautru.
Nekad nebiju nonākusi sajūtā, ka nu ir jāliek kadrs pie kadra. Sākot ar rosola griešanu un beidzot ar radiātoru aizgriešanu.
Jap. Mani 18, mana dzimšanas diena. Mana pirts. Un tomēr - Mana.
Stāstiņi. Gaterī strādājošais taisa vilnīti. Un Kristaps pieceļas un nopietni pasaka, ka ir nevainīgs, ko man pastāsta pēc divām dienām, bet nē - es smējos, tikai kad. Kādā laika posmā.
Piebļauta telpa ar saucieniem - MAN IR LABI.
:D
No rīta Aivis iztēlojas, ka guļ vēmekļos. Tad vēl kāds saka, ka neesot pīpējis 3 stundas, jo naw uguns. :D
Un bija.
Pilns ar cilvēkiem un neviens nekaitina, neviens nav gejiska rakstura ar koši sarkaniem vaigiem un izcilu spēju visiem riebties.
:D
Labais.

GET DOWN. IT IS ALL GONE.

Iespaidi. Sagurušie ceļinieki. Dzīves ceļotāji. (love)

Dzīvesprieks.

Dzīve ir skaista. Aiz sašķaidītām rōzā brillēm, bet tomēr rōzā.

Kur gan palikušas ilūzijas? Mīlestības iztēlošanās. Margrietiņu zieda izplūkāšana. Tēlainās izteiksmes līdzekļi guļ pērnajās rudens lapās kopā ar izlietotām pilsenes alus pudelēm. Arī košās krāsas satrūdējušas līdz ar ziemas sākšanos. Kas tad īsti pie tā ir vainīgs? Inflācija, bezdarbs, globālā, ekonomiskā krīze, vai tomēr vainīgi esam mēs paši - bezrūpīgie ļautiņi, kuriem neinteresē tikmēr, kamēr tas neskar viņu barības vadus. Jautājumi kā vienmēr - tieši un visiem saprotami. Atbildes - visdažādākās gan sekli kritiskās, gan mežonīgie domugraudi no Brazīlijas mūžu mežu apkaimes. Tie visādie - esam mēs.

Dažkārt ar sakropļotu sejas izteiksmi vērojam Dombura šovu vai salstam pie saeimas piketos. Esam noguruši no visa, bet entuziasma pilni. Taču ar entuziasmu vien nepietiek. Salkanās dvašas putekļu virpulī. Tuksā vāvuļošana? Nē, pašreizējais dvēseles stāvoklis ar bezgaisu komplektā, tā teikt divi vienā. Jā, jā, kā Ariel reklāmās.

Un tomēr - Dzīve ir skaista. Aiz sašķaidītām rōzā brillēm, bet tomēr rōzā.

MAGDAS 18.

Pieplakusi telpa ar spīdīgo acu īpašniekiem. Visi ir iegrimuši vēlmē sasniegt nesasniedzamo ar sajūtu radošo glāzi. Vienaldzīgs, kā uz svētdienas skolu ierašanās sākums ar seklām dīvāna iekarotājas beigām. Bezspēdzīgums un sniegšanās pēc piecu litru bačoka. Nu jau arī humoriska rakstura teikumi nespēj turēties aiz centimetra biezās, pieaugušās ādas. Liekulība? Nē, tāda nekad nav bijusi.
Sarukusi tauta ar dažām nepazīstamām sejām, kuri noguruši no 'svešā' statusa. Kad viss ir kā miglā tīts, uzskatāms fakts, ka dzimšanas dienas spēlītes uzspēlēt nav un nebūs iespējams. Pasākuma saturiskā daļa, protams, pozitīva. Ar smieklīgām fotogrāfijām un smiešanās par nakts kārtējo porno sēriju. Vērojamas izvolbītas acis un sašutums sejā par pults Off pogas piespiešanu. Arī jociņi par nespēju piecelties, jo džonijs ir gatavs rikšošanai, izraisa smejamo gabalu.
Pozitīvāka diena, nekā pārējās. Spontāna ideja ar paredzamām beigām.
P.S. Galvenajā lomā Magda.

WORLD OF DANCE.

''e

Magdas 18. dzimšanas diena. 20.12.2008

BALOON.

5.23 no rīta radās vēlme pēc atmiņu pierakstīšanas.

ALKOHOLIĶU ĢIMENE.
Mana mīlestība pret alkoholu radās 3,4 gadu vecumā, kad saņēmu pamatīgu rājienu par omas laimes šķidruma izliešanu mēslainē. Lai arī, es nekādus draudus par konfekšu nedabūšanu nesaņēmu, jo gluži vienkārši, tādus labumums dabūju svētkos, bet tāpat bez asarām neiztiku. Jāatzīst, ka tusiņi pie pudeles man vienmēr paliks atmiņā. Arī omas jautājums par to, kāpēc man nepatīkot, ka viņa dzer, kā šodien jautāts, iesēdies manā smadzeņu memoriālā. Pēc šī jautājuma sekoja arī viņas atbilde, jebšu pretjautājums kā oponējošs manam bērna prātam, proti, vai viņa, būdama šņabja ietekmē, kādreiz kādu govi nav izslaukusi, vai arī esmu sista. 4gadīgam bērnam bija jāsaprot, ka galvenā ir kontrole pār sevi un ļaunuma nenodarīšana citiem dziras ietekmē. To laiku atceros pilnīgi skaidri, arī to, ka ļoti vēlējos satikt savu tēvu, tad jau es nezināju, ka arī viņš ir pļēgurs. Oma katru reizi, būdama 'šmicē', solīja, ka pēc cūkas pārdošanas, noteikti dosimies pie viņa ciemos. Man šie vārdi bija kā mūzika ausīm, savukārt oma pēc tāda apsolījuma, varēja būt droša, ka alkohols nenonāks mēslainē.
Tajā laikā tas bija normāli. Dzīvoju pie omes, jo mamma tobrīd bija devusies peļņā ārzemēs. Kad viņa atgriezās ar dažādām dāvanām, manas ačteles iemirdzējās, jo nu jau visam vajadzēja būt perfekti, bet nezinu kāpēc, tā nebija. Viņa sāka dzīvot kopā ar citu vīrieti, kurš man patika, jo katru dienu mani iebaroju ar snikeriem. Un cilāja gaisā kā lellīti. Es taču - maza meitenīte. Pagājuši 3 gadi kopdzīvē, mammai uzauga vēders, jā, man būs brālītis vai māsiņa. Tas, taču ir tik forši, bet līdz ar bērniņa, brālīša piedzimšanu, mana dzīve pagriezās pa deviņdesmit grādiem. Patēvs man pat neļāva pieskarties viņa meistardarbam, proti, viņa dēliņam. Patēvs būdams pedants, neiztiku bez mātes pēriena par ne tā noliktām zeķubiksēm, vinš man nesita, jo nevarēja to darīt, tāpēc to darīja māte.
Bet tas nav svarīgi, jo stāsts ir par alkoholu.
Es pat vārdiem nespēju izstāstīt, cik ļoti man riebās iedzeršanas. Mana māte dzēra tikai tad, kad bija svētki, vai kaut kas īpašs. Taču, šīs dažas reizes gadā, man bija kā mocības, jo katru reizi, kad māte pacēla glāzi, mani asaru dziedzeri atraisījas un bļāvu, ka viņa ir alkoholiķe, lai gan, patiesībā, tā taču nebija. Patēvs nedzēra, arī dažas reizes gadā, taču, tas man neko neizteica, man bija vienalga, dažkārt paklausījos mātes stāstos, kā viņa vākusi mīļumu jaunībā, kad viņš bija iekritis vietējā parka akā. Tajā laikā, es viņu ienīdu, jo viņš vienmēr skandināja, cik labiņš ir viņa dēls, bet es izaugšu par zivju ceha darbinieci, jo man neesot loģiskās domāšanas. Lai nu tā būtu.
Tagad - nu jau gandrīz savos 18, varu piebilst, ka mans riebums pret alkoholu nav uz pusi tāds, kāds tas bija bērnibā. Taču fakts, ka mana oma, mans vecaistēvs ir mīlējuši alkoholu tik ļoti, mani satrauc, jo arī mans īstais tēvs to dara un arī no tēva puses gan oma, gan opis laimes šķidruma ietekmē ir bijuši biežāk, nekā pie vesela, skaidra saprāta.
Es ienīstu alkoholiķu ģimenes. Es ienīstu to bērnu ciešanas. Es ienīstu tos sociālos darbiniekus, kuri nespēj par viņiem parūpēties. Un galu galā, es ienīstu Padomju režīmu, padomju ideoloģijas, kuri ir iepotējuši latviešiem - bez pudeles uz dzimšanas dienu tak neejam.
Un pats labākais, ka šiem bērniem, tāpat kā man, ir jāsatraucās, vai uz viņu psihi attātie alkohola fenomeni, nebūs viņu nākotne.

BUSH.

Ir cilvēki, kuri mani glaimo ar savu klātbūtni brīžos, kad nemaz to nevēlos. Tad, pēc viņu bezkaislīgas aiziešanas, uzslēdzu Karsto mašīnu no Bush repertuāra un aizmirstos, kamēr māte nav ievēlusies pa durvīm, lai paziņotu zemtekstā, ka roks sūkā un vispār, ka viņi tikai bļauj.
Ikdienas pelēcību pārtrauc tieši dvēselei radīta mūzika, ko nesaprot sabiedrības wairākums, kuri ir pierauduši pie EuropenHitRadio Top2o. Mēs, protams, varam iedomāties kāda žanra dziesmas šajā seksuālajā radio ēterā tiek atskaņotas. Dažkārt līdz vēmienam.
Pat Mans kaķis pie šāds mūzikas sapņo par kārtējo peļu devu.
Bet ar, ko es iesāku? Ā, ar bezidebeņa cienītājiem. Cik ātri viņus redzēju, tik ātri arī aizmirsu. :D
Grr..
Gribu actionu! :)

BUSH - GLYCERINE

Must be your skin that I'm sinkin in
Must be for real cause now I can feel
and I didn't mind
it's not my kind
not my time to wonder why
everything's gone white
and everything's grey
now your here now you away
I don't want this
remember that
I'll never forget where your at
don't let the days go by
glycerine

I'm never alone
I'm alone all the time
are you at one
or do you lie
we live in a wheel
where everyone steals
but when we rise it's like strawberry fields

If I treated you bad
you bruise my face
couldn't love you more
you got a beautiful taste
don't let the days go by
could have been easier on you
I coudn't change though I wanted to
could have been easier by three
our old friend fear and you and me
glycerine (repeat)
don't let the days go by
glycerine

I needed you more
when we wanted us less
I could not kiss just regress
it might just be
clear simple and plain
that's just fine
that's just one of my names
don't let the days go by
could've been easier on you
glycerine

At my best when I am terrorist inside.

Piebāzta telpa ar tukšuma dūmiem. Stieņi kā bordelī, kuri tiek iemēģināti un, proti, bez šķidruma ietekmes uz psihi. Izgaismots bārs pie kura atstutējusies meitene ar dzeltenu, košu kleitu, izgāzusi vēderu, viņa flirtē. Viņš - pacietīgi gaida saulītes nākamo piemiegšanu ar aci. Es ar savu noraidošo skatienu neskopojos. Noskatos un nopūšos, turpinu kustēties mūzikā, kuru patiesībā nedzirdu. Vienaldzīgi un lēti, tā, lai patīk citiem. Bet nekad, nekad tā, kā es to vēlētos.
Negribas ilgoties, ilgoties.. Bet skaidrā nav iespējams neilgoties.
T.I. - Whatever I Like. Jā - dziesma, jā jā pie šitās es dejoju (dance)
Un tagad - vienkārši atslābt.
I'm never alone
I'm alone all the time
Klintas 19 sagaidīti.

Tā bija tikai piektdienas pēcpusdiena. Tā bija diena, kurā pieminēti potētie un luterauši. Arī tad, kad no maisiņa nemanot izbirst, atkārtoju izbirst - užavas aliņš, kurš īstenībā ir Kuba aliņš, viss ir jauki un smieklīgi, kas patiesībā arī ir galvenais. Un nekad, nekad nav sajūta, ka beigsies tieši tā.
Gracioza stāja. Akurāts skatiens. Taču - lēta eksistence - manās acīs. Blondīnisms. Nespēja kļūt par sabiedrības dvēseli, pat ne uz to pusi. Bet, patiesībā, es pat viņu nepazīstu un negribu iepazīt, man pietika ar to, ko esmu redzējusi un izlasījusi.
Tam taram tam taram, par to Nav jādomā.
bet tomēr - tu esi tik nesmuks, ka tevi nevar uzzīmēt. :p :D:D:D

FĪLINGS. BANKA.

Šodien ir ceturtdiena. Vakar bija trešdiena. Kas par to? Dienu nosaukumi neliedz atteikties no parastās piektdienas devas.
Smarža. Nēē, drīzāk jau smaka. Ceptu desu un tikko sakarsētas eļļas smaka degunu lauž uz pusēm. Un paliek nelabi. Gatavošanas principi nemainās. Arī ēdiena paliekas var saskatīt visos iespējamos stūros. Smieklīgie jociņi nav vairāk smieklīgi. Un ir jāatceras, ka viss ir mainījies. Tas solījums un nerakstītais dokuments par nedzeršanu atkal izgaisis simtdivsimt puteklīšos.
Nolikusi galvu nomierinošajā spilvenā alkohola radītais prieks pārvērties par bezcerīgām, murgainām bēdām. Un domājot par dienu, kad mana dvēsele klīdīs, pārņem neticama baiļu sajūta. Ko es - es taču nekad nebaidos. Baiļu sajūta nevis par to dienu, bet gan par cilvēkiem, kuri mani atcerēsies un kādu viņi mani atcerēsies. Nodzērusies žurku ar mūžīgām problēmām, kuras ir tik vienveidīgas un neinteresantas, ka paliek šķebīgi. Pietrūkšu varbūt tiem, kuri naw mani iepazinuši līdz galam. Bet ne jau par to ir un būs stāsts. Es jau izdomāju kādi varētu būt jociņi par manu neeksistēšanu. Milijonos domu tie bija izsēti.
Kāpēc tik depresīvi un sekli. Sekli - dievinu to vārdu. Pat vairāk nekā dievinu. Iespējams, tāpēc, ka arī no manis nekas wairāk par sekluma paveidu nav & nebūs.
Es, protams, tagad varētu teikt, ka patiesībā esmu dieviet sabiedrībā, bet kāpēc melot . . .

SALDENA DVAŠA - nu jau sweet 18 ;/

Nelietis un nelieši.
Neizmērami lielu vēlmi sabrukt - šodienas jauninājumi. Labi, ka bija Užavas aliņš pie kura pieturēties. Lats pa minūti? Cik gan zemiskai jābūt, lai kaut ko tādu vispār no sevis izdvestu, lai spētu kaut ko tādu pateikt. Tiešām, cilvēki iet sviestā. Nododas sawu smadzeņu debīlajai puslodei, panākot to, ka citi sāk domāt, ka otras puses vienkārši nav un nekad nav bijusi. Es bieži lietoju vārdu - sekls, un arī šoreiz teikšu, ka tas ir sasodīti sekli.
Eskavātors man ir pārbraucis pāri. Skaitu dienas līdz savai dzimšanas dienai. Un katru vakaru [cik nu vakars- nu jau ir 3:39] domāju, vai viss izdosies un, vai visiem ļautiņiem būs labi. Viens nu i skaidrs - bez kārtīgas nodzeršanās tur nemaz neiztikt. (party)
Pārsteidzoši, tik dīwaini viss. Viss, tas laikam no bezdarbības, un njā, laikam jau es to zināju, ka tā būs. Atpūšamies uz pilnas klapes.
Jūtams pozitīvisms? Nē nē, es vienkārši neesmu dzērusi. :p :D