vakar.

Kāpēc viena šampis man pa zemi vārtīties neliek?
imunsistēma pret draņķiem nenoārdās.
Dubļos sapļekināties un smaidīt ar netīru muti nesanāk.
Nikotīns nomierināties palīdz, dūmi sasmirdina muti, ne jau dubļi
Stutēties pret baļķiem un klausīties vecos bītus no tumbu rūkoņas, aizdomāties un palikt nekurienē.
Ar bačoku sulas, kurā sapelējušas citrona šķēlītes dirn. Padusē un ej, ejam kopā.
Notrulināti papēži tajās ielās un mans dievs soda par izdomātājām fantāzijām soda, jo nesūda tās nav tik kaislīgas, kad toreiz iztēlojos.
Viens ar lielām lūpām mani medī, otrs skatās ar šķību smaidu. Vēl kāds nogāž uz mitrās mašīnas bagāžnieka un ņirdz, jo zem zaķa slēpjas iekāre.
Veca tantiņa, mazā sakrokojusies tusētāja māca jaunos, nogāžot un sabradājot mūsu enerģiju.
Viss bars kā vilki ar asiem kaislību zobiem vēlas apēst svaigo gaļu un grūž cits citu malā, lai tiktu pirmais pie medījuma.
Un tas viss ir apnicīgi un smieklīgi reizē, mežezers par uzdzeramo bonusam šķobīties liek.
Pārdzērušās maukas pie ugunskura smērē pašapziņu.
Un jaā, mājās, kuras jau visiem kļuvušas mīļas.

As I entered the room he was laid there in bed, in my bed.

Daudzoslošas pēdējā brīža sajūtas. Balle ar iespēju izlādēties, netīrs dzīvoklis un bezspēcības augstākā pakāpē ietīts saules stars ķermeņa kokonā. Punktuālas, regulāras iedzeršanas ar volejbolu komplektā. Vīrišķība un milzumdaudz morālās dvēseles kritizējums.
Iemācīties dzīvot ir pirmais mērķis. Nebeigt sapņot pie Roberta Pattinsona aizsmakušās balss tembra dziedājumiem ir otrais. Un vēl daudz, kas neliek man mieru..
Uz soliņa noliekta galva, koku lapu skaitīšana. Bezprincipiāls līderisms citu acīs liek justies kā amputētam loceklim suņa zobos. Ņirdziet, ņirdziet tad, kad es zināšu, kas esmu un kāpēc, sagraušu morāli arī tos, kuri darījuši pāri ar savu mēslu čupu smadzeņu izvirdumiem pār manu necilo dvēseli.

Neaizmirstami ir pieminēt savu pirmo jumtu. Avārija. Nožēlojama paskata indivīdi. Un kāpēc es tur? Tikai tamdēļ, ka nesargāju savu dvēseli un ļauju tai plūst pār mani un nemāku apstādināt šo plūsmu, kura ir tik fakin' kaislīga, automašīnu mīkstajos sēdekļos. Ar vienkāršu pieradumu pie grādīgām lietām, kuras patiesībā vairāk nav manas dzīves savstādaļa. Gribu jaunu atkarību.
Varbūt, man jau tāda ir?

I wanna Drink u In

Izgaršot. Apsēžoties ķīniešu pozā ar sakrustotām kājām. Elpas tveici, kura sasvīdina muguru.
Iedzert Tevi, atstāt skanošu skārdeni un iemīlēt tukšumu tajā. Pievilkt tuvāk, vērot, iemājot uzticību. Noķert visas lietuslāses, kuras bojā spīdošo atmosfēru. Notīrit stiklu, kurš ir starp mums.

Kaut kas jauns.
Bet ātri tiks aizmirsts.
Negribu būt pirmā, kura sāk rakstīt attiecību burtnīcā.
Gribu, gribu, lai saproti manu skatienu. Nolasi manu kaisli. Saņurci burtnīcu un sāc tīrrakstu ar maigu glāstu.

I wanna drink you in
I am drinking you in
I wanna drink you in

Hardly breathe, I'm in urgent need
You know the thirst is taking over
The thirst is taking over

I wanna taste it
I need to taste it

Skillet - The Thirst Is Taking Over

Visas pasaules dūmakā

Kāda ir sajūta, kad pieklauvē jaunais kaimiņš ar pudeli bonīša. Šis kamiņš mani vienmēr ir uzrunājis ar smaidu un foršo "čau."
Jā, mēs iedzērām. Pie manis mājās un tas nebeidzās ar seksu manā gultā. Tā bija viegla, iepazīšanās dzeršana ar Elīnu komplektā. Es nemaz bez viņas nevarētu rast tādu vēlmi ar viņu sadzert.
Jā, tā braukāšanās viņa auģikā ar 80. gadu mūziku bija sava veida eiforija. Man tik ļoti patika tas, ka redzēju Elīnu laimīgu. Un šoreiz kopā ar mani.
Arī tad, kad viņa bez nekādiem aizspriedumiem gulēja vannā un pēc manas pavēles tēloja caciņu. Tika uzņemtas arī fotogrāfijas, kurās viņa smaida kā vismīļākais meitēns uz pasaules kaut arī aukstais ūdens nemaz nebija tik smaidīgs, nu vismaz es tā domāju. Kā redzat, bezfilma panāk arī kādus neaizmirstamus brīžus. Un, kurš idiots teica, ka alkohola ietekmē cilvēki nekontrolē sevi :D

Visādi notikumi, kuru rezultātā man griežās galva un pasaule arī atkal komplektā apreibina. Lai arī, pie visiem gruzoniem, milijons gruzoniem, kuri man ir bijuši un sagrauj manu iekšējo ego, starp tiem visiem ir arī kāds mīļš un atcerēšanās vērts brīdis. Ceru, ka vecumdienās man būs pieeja internetam un es nebūšu iebraukusi tādā vilnī, ka varēšu atcerēties sava bloga ierakstus. Jā, arī tos, kur man rādījās sarkanais taurenis ar lielajiem zobiem.

It kā jau viss ir kārtībā, bet tāpat, man nekad nav labi, vienmēr ir lietas, kuras gruzī.

Nākamreiz rakstīšu, kad būs superlabais noskaņojums & varēšu uzrakstīt kaut ko Ne Tik Pesimistiski.

Adios miamor.
Lai arī banāli skan. Elīna ir visforšākā, neskatoties uz to, ka ir lietas, kurās mēs nevaram atrast kopēju kompromisu, bet tie jau vairāk vai mazāk balstās uz apkārtējiem.

Gruzon :D!

xD

Skaitu opija burbuļus.
Ar asarām tos spridzinu.
Spēcīgiem domu izvirdumiem uzleju šņabi no piena pudeles.
Aizkūpinu pirkstu galus, elpoju nagu lakas smārdu.
Smejos par kaltētām kaņepēm un dauzu galvu pret čipšu sapuveņiem.
Laizu pelnus no pakāpieniem, sapinu mēli suņu spalvās.
Klausos karbonāžu klopēšanu un jūtu jēlas gaļas asinis.
Esmu samircināts papīrs dīķa niedrēs.
Nē, es vienkārši neesmu pati un nekad nebūšu.

2.

Gruzons.
Volejbols, 2. vieta Rojā, bet braucu pēc pirmās. Tāpēc, parāva gruzonu.
Tad tas bezspēgs nogurums, netīras kājas un smilšaina alus pudele. Ideāla kombinācija. Ā vēl kaut kāds smirdīgs smēķis zobos, ka gribās pakārties uz līdzenas vietas. Bet nē, jo tā šašļiku smarža kāpās bija fakin' reibinoša. & Tad Maximas foršais apmeklējums, kur mēs esam šokā par piedāvāto alkohola sortimentu. Bet vispār, Roja man patīk. Mazliet. Palēkājuši pa peļķem, maucām iekarot medības lauku, kurš aprobežojas ar dzīvokļa viesmīlību.
Kolka. Patiesībā, es pārtraucu savas visnotaļ interesantās gaitas Rojā, viena iemesla dēļ. "Patīk, bet nedrīkstētu patikt" dēļ. Tas ir grr. Tur bija totāls gruzons. Totāls. Visi man besīja, un es visus izbesīju. Pesimistiski noskaņota un netīrām, knauļu sakostām kājām, ilgojos pēc eiforijas cienīgas elpas. Lielākā daļa jau zin, kas man to spēj sniegt. Protams, ka drāāpīte. Tikko sajutu atkal to garšu mutē. Reiboni, domu izvirdumu, krāsu krāsojumu. Labi, ka no rita šī eiforija mani sasniedza.
Viņš. Tā nepiejamība, vienaldzība karsē asinis. Bezrūpība un tads fakin' vieglums no viņa plūst. Uz viņu skatoties es spētu izdomāt miļļijons seksuālo fantāziju. Patiesībā, es apzinos, ka viņš ir tāds, kurš citām meitenēm šķistu pilnīgs nekārumiņš. Man vienmēr acīs iekrīt vai nu totāli izlecēji, vai nu arī tādi, kuri māk paslēpt sevi vienaldzībā, taču tajā pašā laikā superlabā pašsajūtā, kura ir jaušama. Man jau it kā jāpriecājas., jo tad, kad es vēlējos, lai viņš ir manā tuvumā, viņš bija. Ja ne blakus, tad vismaz uz blakussoliņa. Un tā vērošana, kā viņš ievelk kārtējo devu un caur dūmiem redzamas viņa piemiegtās acis. Bļe tas bija tik skaisti, ka es gribētu atkal kaut ko tādu piedzīvot. Līdz nākamajiem jūras svētkiem! :D

1.

Varētu jau sākt rakstīt kaut ko sirdij baudāmu, pēdējā laika notikumus un arī mazliet par viņiem.

Bet, patiesībā, es gribu pastāstīt kaut ko vispārēju. Nesolu, ka tas būs gramatiski, ortogrāfiski un vēl citādi pareizi, jo šodien man iemeties vieglais pēc pārtiju pureklis, ja to tā var nosaukt.

Kas tad ir tas vispārējais? Cilvēki nesaprot būtību. Viņi pieķeras, aizķeras pie vārda, kurš viņus emocionāli iespārda. Tā ari stereotipiska aprobežošanās. Un mani tas paties kaitina. Ja tu sasaliec savas jūtas kā melns uz balta, bet tur piemēram, ir pieminēts vecāsmātes interesantais bižutērijas izstrādājums, pieņemsim, ka kaut kāds pie vellna pulkstenis. Raksts nav par pulksteni, bet gan par tām sajūtām. Savukārt, kāds komentētājs ieraudzījis, ka rakstā minēts pulkstenis, uzraksta lapas izmēra lielu komentāru par to, kā viņam reiz bija šāds pulkstenis. Un tad ir tā - kuņasdēļs*, es taču rakstīju sajūtas, nē bļe viš vispar nierubī fišku. Un tad parauj gruzonu. Patiesībā, es zinu, tā ir vienkārši asociāciju spēle. Visa tāda dzīve ir. Viena milzīga asociācija.

Another day another day in paradise.

Jā. Nosaukums izsaka daudzas lietas. Šovakar šķiet, ka atkal dabūšu kaut ko baudāmu.
Ogli degam kā krāsas pindzeli, kura izkrāsos manu redzējumu košos taureņos. Pagājušo reiz mani taureņi saskrējās ar pierēm un gardi smējās. Es smējos, jo nekad nebiju iedomājusies ka Tā ietekmē kādreiz spēšu ieraudzīt ko tik pasakaini perfektablu. Laikam jau esmu iemācījusies un atradusi lietu, kurā ir milijons adrenalīna graudiņi.
Pienāc tuvāk pasaule. Aci pret aci. Lai redzu arī tavu actiņu zīlīšu spožumu. Tu pasaule, esi miniatūra. Mazas daļiņas, kuras liek man drebēt krāsainības dēļ.
Kādēļ es vairāk neprotu dzīvot bez maskas. Bez draņķībām, kuras bojā mani, taču tajā pašā laikā iemāca mīlēt [stulbs vārds] , teikšu labāk - iemāca patikt. Viss patīk. Es es es es.
Kur es esmu? Horizontā. Ar aliņu rokās un vēl šo to, kas dara mani patīkamu.
Bedre. Un nav neviena, kurš gribētu mani no tās izvilkt, nē, patiesībā, es pati negribu tikt izvilkta. Tupēt un mūžīgi vērot kā tauriņi saskrienas ar pierēm un smejas kā pustrakas hiēnas.
Mēsli.

SASPĀRDIENS AR MAGAIVERA NEZĀLĒM.

Es biju uzlēkusi augstu, ausgtāk, nekā tad, ja tā būtu tikai spēle - augstāk par zemi. Es patiešām biju kaut kur augstāk. Ar īkšķi varēja iezīmēt saulei kontūras, mākoņi bija elektrozili un no tiem izveidojās liels pūķis ar spiciem spārniem. Tādu skatu var redzēt tikai tad, ja paņemts "vairāk" , nevis "tik, cik katru dienu."

Pie manis ienāca magaivers, ne jau tā, kā rāda seriālā- ilga ķimerēšanās gar durvju slēdzeni un tad ar netīru muti izspārda durvis, uzķūnē ātro spridzekli, visu uzlaiž gaisā un, protams, ir lepns, ka atkal kāds labs darbs pabeigts. Kāpēc ne tā, kā rāda seriālā? Tāpēc, ka tajā vakarā pār manu slieksni pārkāpa jebkurš, kuram nebija slinkums. Magaivers 10 minūšu laikā bija uztaisījis bongas prototipu. Patiesībā divus. Jāpiemin, ka abiem bija pievienoti ūdenskrāna trubiņas jeb mazie krāniņi, whatever, sauciet kā gribat. Tās nu bija tās lietas par kurām magaivers rada sajūsmu. Unikalitāte.

Neņemiet vērā, ja te viss ir haosā, jo es nesaprotu kas par dienu un kā, es stāstu, ko es atceros. Tad pēc divu stundu kvalitatīvas pagulēšanas, aizbraucu uz dižpilsētu, khmm nošķaudos - Talsiem. Par spīti tam, ka biju ekstra <> viss bija forši. Atbraucu mājās, sagaidīju savu dūmu brāli, lai dotos aliņos. Takš jānokāš kādam. Labi, ka medības bija veiksmīgas, taču tagad es tāpat gribu raudāt, jo rīt viņš jau būs prom prom prom. ^^ Aizlidojis. Laikam jau mūsu visi lidojumi nebija tik spēcīgi materiālajā ziņā, ja viņš izvēlas dzīvi Anglijā. Par spīti tam, šodien jādodās uz dārziņiem zagt zemenes, nu nē patiesībā, jāiztīra večām dārzs no nezālēm - tā vismaz barons/magaivers saka. Vakar jau iztīrījām, Elīnai, man šķiet, sanāk vislabāk - žetons viņai pie krūtīm piekarināts. Labi, ka veča nerājās. Pirms tam bijām Pācē, tad karjerās ar aliņiem. Man tikai nepatīk/a viena vienīga lieta. Bet za to, man ir miljons citas, kuras man patika. 

Ja nu kādam mani vajag, nezvaniet, jo es tagad izgulēšu visas negulētās dienas un naktis.

Man ir tieši milijona vērtības paziņas, bet neviena drauga, kuram interesētu manas sajūtas. Tas ir mazliet skumji. Bet kā i tā i :)