Šovakar, spītīga degsme pastaigās sauca. Dzelzs važās iesprostoti sapņi vēlējās ārā spraukties.
Mitruma pilītes gatavojās slāpes remdēt. Alus putas un lētais vīns šļakstēja uz visām pusēm. Cilvēku sejās, matos un apstājās līdz ar brīdi, kad ķermenis ielaida sevī dvašu. Acis vairs nešaudījās uz visām pusēm, ne arī uz pielietajiem cilvēku matiem. Tikai smiekli it visur šķīda. Smējāmies par rozā truša kostīmā tērpušos bārdaini, par piedzērušos sniegbaltīti aiz bāra letes un kovboju ar saules brillēm. Visi tērpušies karnevāla noskaņā, tikai mēs ne, jo mūsu acis aizēno degvīna smārds, bet seju klāj alus bārda putas.
Tavi platie pleci un muskuļotās rokas mani nospiež, un maziņai liek justies. Tomēr, tikai amerikāņu filmās visiem beigas zināmas un parasti, tās ir laimīgas. Mūsu starpā ir aizliegumi, sāpes, nespēja un bailes. Kaislei ir grūti cīnīties pret visiem šiem grūtumiem, no kuriem tā arī nekad vaļā netiekam.
Man sāp.
