Man palika baisi. Ieurbos tajās zemes dzīslās. Ar pirkstu galiem ieskrāpēju savu vārdu pieplakušajos dubļos un pēc tam - ar zobiem grauzu melnumus, kuri sakrājušies aiz naga, iedevu katram kārtas nummuru. Es esmu tajā bedrē. Bedrē, tad, kad esmu dimensijā aiz saules lēkta spožuma, aiz lietus lāses mirdzuma, nekurienē. Tāds bezdibenis veidojas ar atkarību. Ar vēlmi pārraut dzīves īsteno sakni, iesēt jaunu, bohēmisku sēkliņu, kura, diemžēl, ilgi nedzīvo. Taču to var radīt no jauna. Ar to var aizpūst vējā visas nepiepildītās cerības, gaistošos sapņus un sākt no jauna, ar katru reizi no jauna. Es cītīgi mācos no pieredzēm, kuras man bijušas šajās dimensijās, cenšos tās pierakstīt savā memoriālā, noalgoju smadzeņu šūnas, lai tās sapārojas un rodas jaunas. Veido taboru, čigānu baru savā necilajā domāšanā.
Bet tur augšā - sēž cilvēki, būtnes, kuras sakrustojušas kājas priecājas par manu lejupslīdi. Viņas ir ļaunas? Nē, es esmu ļauna, jo sliktie iekļūst tādos elles sūdos, mēslu čupās, vircas smakonī.
Viņš ieradās ar gastranomiski jauku piesitienu. Jauks, pedantisks - īstens vīrietis, kurš katru rītu dzen bārdu un sauc manu mammu par zaķīti. Viņš pat, domādams, ka esmu viņa meita, ierāmēja manu bildi. Šķiet, bija gatavs pieņemt mani. Beidzot.
Taču, jau no paša sākuma man likās, ka tas viss ir par ātru. Laimības baloni par ātru uzpūsti un izkarināti pirms grandiozās ceremonijas. Viss par ātru. Arī tie regulārie ēdiena galdi, jāatzīst, viņš labi gatavoja un pārmeta, ka es to neprotu. Lai arī, es neciešu pārmetumus, no viņa mutes tas skanēja pamācoši un labestīgi.
Viņš bija invalīds. Cilvēks, kurš cietis avārijā, nespēja lāga normāli pārvietoties. Kam gan tāds bija vajadzīgs? Kura normāla sieviete vēlētos tādu uzturēt? Manai mātei sirdī ir kaut kādi zelta nokrāsas pigmenti, kuri uzskata par vajadzību dāvāt, nenoskaidrojot, kam dāvina. Man tas jau no paša sākuma likās gaužam nepieņemami un, patiesībā, tas ir risks ar sevi. Taču, tagad viss bija citādāk, es vēlējos, lai mamma ir laimīga un, ja tieši šāds vīrietis ir viņas piepildījums, tad es labāk nejaukšos.
Es ar katru dienu sapratu, ka mammai viņš ir sācis nepatikt. Dzērumā izteiktās riebīgās frāzes mani neapmierināja. Materialistiskā pasaules uztvere no viņa puses bija sasodīti bērnišķīga un camoon' vecais Tev tak reāli nekas nepieder, tāpēc, laikam arī bija žēl tā pusizdzertā pudele no ledusskapja, kuru es atļāvos paņemt. Man tak bija jānomierinās, viņš manai mammai bija pateicis, ka līdzinās tuvu padauzai. Es zinu, ka tā ir pazemošana. Lai kā man ir gājis ar mātes realitionship, viņa ir te-ju pēdejais, kas man ir atlicis un, kuras dēļ esmu gatava dzīvot, vai vismaz eksistēt. Viņš to nespēja saprast. Tie smīni lika noprast, ka viņā nemīt lādzīga cilvēka rakstura īpašības. Man viņš nepatika. Tie garie pirksti, izplestās rokas, turēšanās gar sienām, biezās uzacis un tas smīns - vienkārši nelīmējās kopā.
Vakardiena. Pie savām durvīm pamanu medicīnisko pinceti, pamanu tikai tad, kad viņš ir izgājis. Viņa tiešām bija liela, ja tāda nokrīt, nevar nepamanīt. Es izgāju ārā, lai paprasītu, ko man darīt ar to pretīgi baiso ieroci. Viņš savā pretīgajā smīnā apgalvoja, ka jānes iekšā, jo noderēs. Es tam galīgi nepiekritu, sagaidīju mammu, kura teica, ka nekavējoties jāmet prom. Dīvainības.
Beidzot, mamma viņam ir pateikusi ardievas. Taču tam visam līdzi nāk sekas. Amorāli pāridarījumi.
