Translate

otrdiena, 2009. gada 29. septembris

Narkotiku pelni un dimanti.

Tajās ēnās pazūd soļi. Šķieta, ka gaiss ir kļuvis saldāks. Ik dienas saplūsti ar debesīm un zemi. Tas prasa tik maz pūļu. Tik maz laika un telpas, lai justos laimīgāk. Tas ir neizskaidrojami, ja vien pats neesi bijis šajā nosacīti perfektajā idillē.

Viss sākās jau agrā bērnībā, pie alkohola tvertes iznīcināšanas. Kad jau vēlāmais rezultāts paliek neinteresants, tad kalna virsotnei pamazām pievienojas 'zālītes ampulas' un tālāk jau stāsta turpinājums par pārējām apbreibinošajām vielām, visiem ir zināms. Un, kad uzdod jautājumus: "Kāpēc? Vai tas ir vajadzīgs? "
Atbilde ir vienkārša: "Dzīvojam tak vienreiz!"

Šāds ir tipisks atkarīgā stāsts. Tikai retais no stāstītājiem ar priecīgu ziņģi apgalvos, ka ir patiesi laimīgs, ja vien pirms tam nebūs iesprucinājis sevī kārtējo zārka naglu. Iemesli ir dažādi - vēlme būt citā pasaulē, atslēdzoties no realitātes vai varbūt, nekādas ģimensikas sajūtas, neveiksminieka statuss vai vienkārši - dzīve jābauda. Lai kā vien negribētos, šīs devas nogalina visu.

Ēnās pazūd soļi. Visi aiziet klusi un nemanot. Neuzsit pa plecu, nepaspiež roku, neuzsauc - "Vecais, sazvanīsimies!" Atapšanās sasmirdējusī mēslu virsotnē. Tikai putraino domu skaļums neļauj nomirt. Nav vairāk nekā.

P.S. Es neesmu liekulīga, es nevienu nenosodu un arī neslavēju, iekams pati neesmu tam izgājusi cauri. Nesaku, ka taisos nodoties kaut kam tādam, taču neviens nekad nevar zināt kādu teātri ar mums spēj izspēlēt dzīve.

svētdiena, 2009. gada 27. septembris

I wanna be daylight in your eyes.

Rupjā balsī kliegt pa pasauli: "I wanna be daylight in your eyes"
Pielikt punktu visiem stereotipiem, uzvesties nepieklājīgi un neierasti, atrast sevi trakulībās. Un tad atkal mošot un bļaut I wanna be daylight in your eyes. Jā.
Tad ieviest sev nedēļas plānā alkohola iznīcību, smacēties zaļajā pūķī un sasniegt virsotni. Atkratīties no visām ikdienišķajām problēmām, uz brīdi nepārdzīvot par suņiem, kuri laukos nav ēduši. Pateikt 'čau' ienaidniekiem, iepūst alkohola dvašu sejā, pasmieties par viņu lētumu un atkal kratīties kā trakumsērgas apsēstai.
Visiem ir saprotams, ko es ar to vēlējos pateikt, bet man tik un tā gribētos turpināt:p

ceturtdiena, 2009. gada 24. septembris

ar moci no viena ciema uz otru

Adrenalīna deja. Spontānas idejas ir vai nu foršas, vai nu pilnīgi bullshiti, vidus ceļš nepastāv.
Taču, mājās braucot, sajūtas it kā vējš cenšās noskriet Yamahas meistaru, bez ķiveres, ar izplestiem spārniem un jā - lidojam, cik ātri vien spējam. Vējš nebija mūsu konkurents. Tas tikai uzkurināja vēlmi traukties vēl ātrāk. Asarainas acis, vēja paņemta skropstu tuša. Ņem, savāc, man bija labi, laikam jau mans eņģelis vai buda vēlējās, lai jūtos sekunžu simtdaļās mazliet laimīgāka.

Un zvejnieku ciems, tik daudz vēja kā nekur un ziniet, nekas arī tur nav mainījies. Lai gan, kur tad ir. Vienīgais - cilvēku iekšējās pasaules ir mainījušās. Ja tā padomā, nekas vairāk nav kā agrāk un nekad arī nebūs.
^^

svētdiena, 2009. gada 20. septembris

Alcoholic kind of mood.

Klausoties pīļu kliedzienus, kuri pie saulesrieta ēnām kurkst kā slimas vardes. Pīpējot pēdējo cigareti, kura smird gluži kā skūpsts no rīta, kad iepriekšējā dienā izdzertas šņabja mucas kaislīgās.
Viskarstākajā rudens dienā ir tik auksti, ka sasalusi vienīgā doma, kura atšķir dzīvi no nāves. Sulīgi saldais avotu ūdens kā eksistences papildinājums. Noslēgts darījums, kurš nepilda nosacījumus. Nekas nav mainījies, tikai gruzons milzīgais noslēpts aiz skaudības. Nemākulīga baudīšana iedzen raganu zobos. Un un un jā.

trešdiena, 2009. gada 16. septembris

pieliekot


Es esmu tā, kura neprot sevi samīļot. Tā, kura nožēlojami cer, ka to izdarīs kāds cits. Paļaudamās, ka kāds savu rūpju sarakstā ir ierakstījis arī manu vārdu.
Man sāp žoklis. Taču kāda šķirba, kas man sāp.
Tālāk nespēju neko uzrakstīt, jo man sāp, sāp un arī sāp.

Man vajadzīgs glābšanas riņķis, tāds kas no atkarībām veidots.
Nu tāds vilnis, ar baltiem krapāļiem spārnots.
Aizlido un esi brīvs.
Varbūt, pēc dienas stīvs.
No domām atbrīvos.
Un pēc tam samalts pīšļos.




otrdiena, 2009. gada 15. septembris

Gruzī nost.

Uz karstām oglēm svilinos, sēžu un izciešu. Tik daudzas lietas sakrājušās, nejūtu sevi, nejūtu mīlošu attieksmi un vispārīgi esmu iedzīta bezkrāsainas dzīves pelnos. Katru vakaru, pirms gulētiešanas domāju, kā būtu, ja manis nebūtu un vai daži cilvēki aplaudētu manās bērēs. Es nezinu, kur lai rodu sevi, kur lai smeļos gaisīgu atmosfēru. Beidzies Adaptols, warbūt tas manu apziņu ir samaitājis, lai arī jau no agras bērnības esmu jutusies kā liekā persona ģimenē, nepraša un šie iedzītie kompleksi man neļauj normāli izdzīvot.
Cilvēki man apkārt. Nezinu, kad esam divatā, trijatā mani sauc par dievieti. Turpretī plašākai publikai liek saprast, ka neesmu nekas vairāk par mēslu čupu. Es neko nesaprotu. Es atmaikstu, kad mani paslavē, lai pēc tam raudātu spilvenā, kad mani uztaisa par tādu, kāda iespējams neesmu.
Jāmainās vai arī es nezinu . . .
Gruzons.

ceturtdiena, 2009. gada 10. septembris

Es ķeru sāpju apturošo taureni.


Klausoties mīlas dziesmas, kuru saturs aprobežojas ar nelaimīgu mīlestību, es ar sāpošu sirdi vai varbūt beigtu nervu, sēžu uz balkona un domāju par problēmu izbeigšanu citādā, taču ierastā veidā. Kad jau sariesusies it kā pēdējā asariņa, ienāk kāds un sasmīdina, tādejādi radot krasu garastāvokļa maiņu. Man tas nepatīk. Gribu būt vai nu ekstra bēdīga, vai nu superpriecīga. Vandoties pa dzīvi vidējā stāvoklī var sajukt iekšējie emocionālie spēki. Respektīvi, nervu sistēma. Un jā, iespējams, ka tas ir smieklīgi, bet man 18 gadus vecai jaunietei, vai arī kā škiciņš saka - ātraudzei ir jādzer ikdienas Adaptola deva. Palasot šī medikamenta lietošanas instrukciju, iestājas zināma krīze, jo, lai sasniegtu mieru man jālieto preperāti kā sagrabējušai omītei, tas jau kļust vairāk kā biedējoši. Vai tiešām mana nervu sistēma ir tā sabeigta, ka vajadzīgas zāles, lai apturētu šos impulsus, kuri rada diskomfortu, jo tas patiešām ir nepatīkami, ja visu laiku sāp. Cenšos ar domu spēku apturēt šīs it kā impulsīvās sāpes, taču nesanāk, tāpēc talkā nāk Coxstral deva. Un tad paliek labāk, jo sajūtu rada tveice reibonī. Man šķiet, ka jau tagad spēju nosaukt 20 pretsāpju preperātus, kamēr citu farmaceita spējas aprobežojas ar Ibumetin.
Ko nu es par sevi vien.. pasak Tu ar kaut ko. :D

pirmdiena, 2009. gada 7. septembris

Mans mazais vāverēns kaut ko foršu ir sarakstījis.

"nu vispār jau es biju beidzot saņēmusi sevi rokās ,atgājusi no alhahola uzkrāšanas savā organismā un kārtīgi paēdusi arī biju (jo bez tā jau nu nekā) un tā nu es beidzot domāju,gribēju un gandriiz jau iesāku rakstiit viedokli par tevi,bet sūds,kas man no tā visa sanāca.es sapratu,ka par tevi neko uzrakstīt nevaru,varu tikai par mums,bet nu kur tas der?
tādēļ pie viedokļa tev ne sūda nerakstiišu,pateikšu tev te pat visu ko par tevi,sevi un mums domāju,tāpeec piesprādzējies un saturies,jo viss te nebuus tik rožains un saulains kā varbuut tev gribētos.
sākšu ar to,to labo laikam.man patiik,ka tu man pazvani,tad,kad es esmu paņēmusi rokās telefoonu,lai zvaniitu tev un man patiik,ka tu pasaki to,ko es tajā briidii nodomāju un ,ka tev tā pat kā man patiik padirst par tiem,nu tiem,kas džinsus pērk par 25 ls uz tirgus un valkā zelta topiņus.un man patiik kopā ar tevi vadiit muusu kulinārijas šovu "nakts karatē " vēl man patiik,ka mums ir bezmaksas sarunas.vēl man patiik teelot,ka man nepatiik,ka mani samiiļo .un man patiik periodiski izvākties no tava dziivokļa un nest visas mantas uz preteejo māju,lai jau peec laicinna atkal vareetu papildinaat tavu virtuvi ar savaam bļodiņām un skapi ar topiņiem. ai un vel un vel.
bet nu tas beediigais - man besii,ka tu uz mani sakliedz par gurķu mizām uz galda un spraitu gultā un arii tas,ka tu vnm visu dramatizē un pārmet,ka neliekos par tevi ne zinis,jo tur nav ne suuda patiesiibas,jo ja neskaita to,ka praktiski pie tevis dziivoju tu arii esi vieniiga ar ko kopā un pie kā es skatos porņikus un tu esi vieniiga meitene,kas ir čamdijusies gar maniem krapāliišiem un vieniigaa kurai es esmu poozeejusi kā caciņa vannaa. un vispār jā.
bet tagad ir pienācis laiks man cept dančai siera maizes davaj ta jau kaut kad veelāk.
piezvani man jo tu jau zini,ka gaidu "

Elīna Kokarēviča

trešdiena, 2009. gada 2. septembris

mans skaistulis


Sāļa asiņu garša mutē. Tumšs redzējums, sāpes krūškurvī. No šīm sāpēm reizēm gribētos tepat - nāvei pie deguna stāvēt. Ekskluzīva paskata ātrās palīdzības mašīna. Telefons kā vienīgais saziņas līdzeklis ar tuvākajiem. Lūžņu kaudze, aizverot acis, saspiežot plakstiņus ciešāk, paveras skats uz vīrieti ar biezām lūpām, lētu smaidu un cigareti. Gļuki. Apziņa, ka tik maz ir pietrūcis, lai varētu baudīt paradīzes augļus. Suns, zvērs vai kaķis ir izbojājis asaru savaldīšanas spēju. Un visādas domas par negadījuma labošanu, laika pagriešanu atpakaļ un milijons graudaino sāpju par skaistuļa bojā eju koka stumbrā.
Varēja būt ļaunāk, sūds par dzelžiem...tie ir visstulbākie mierinājumi kādus vispār spēju līdz šim iztēloties. Bļeģ viņš bija skaists dzelzis, to atzinuši daudzi. Ar jaudu, ātrumu, spēcību un lielisko izskatu. To nesaprast cilvēkiem, kuri no mašīnām saprot tik pat daudz kā no ķīniešu zemdeguņa murmulēšanas.