Pārlieku vairāk nesaspringstu. Ar māti arī viss ir nokārtojies. Psihie ir pārgājuši un nu esmu mājās, kā jau vienmēr. Es jau zināju, ka viss nokārtosies, tikai nezināju, ka tik ātri.
Kājas apmēri zūd un staigāšanas prasme arī vairāk nav sveša. Ir lietas, kuras kaitina, bet tās šobrīd paturu sevī, lai netiek šeit pārspīlētības rakstītas, kuras man ļoti labi sanākt. Jūtot tā.
Rīt, pirmā piektdiena šajā mēnesī, kad ir iespēja kaut kur aizbraukt un smelties iedvesmu. Nezinu, kā sanāks un nezinu arī, vai tas ir veselīgi manai kājai. Taču, man ir apnicis, domāju, ka tas augstākais spēks, kurš mani vada, ir to sapratis, protams, ja tikai kaut kas tāds eksistē. Laikam jau . . . jātic.
Par maz ir sapratnes. Un es zinu, ka esmu vīlusies, atkal, otro reizi ir vēlējies par mani pasmieties. Acīs smaida, taču, ja ir izdevība pasmieties, kādēļ gan ne?! Aj, nju katrā ziņā, esmu priecīga, ka es nekad tā nerīkotos. Tizli, ka cilvēki ir tādi. Taču, nedrīxt uztraukties par to, ko ļaudis runā, jo viņi jau tāpat par tevi nemaz nedomā. - Vājš mierinājums, taču patiess.
Tagad klausos sen aizmirstas un vecas dziesmas no Z-Scars repertuāra. Nesmejies. :D
Smēlos iedvesmu sadaļā "Parunāsim", kur arī daži komentāri mani izveda no pacietības. Banālie, pārgudrie cilvēki, kuri salasījušies literetūru liek citiem nobālēt uz viņu fōna, taču tā domā, tikai viņu slimās fantāziju smadzenes. Šis raxts man ir sanācis pārāk reālistisks un viegli saprotams, bet, ko es varu darīt, ka man nav rakstnieces iedvesma. Vienkārši nav vietas, laiks un cilvēki, kuri man spētu sniegt iedvesmu. Negribas nodoties gruzonā.
Jāraxta pozitīvi. Bet galvenais, tā arī ir Jādomā. :*
Kājas apmēri zūd un staigāšanas prasme arī vairāk nav sveša. Ir lietas, kuras kaitina, bet tās šobrīd paturu sevī, lai netiek šeit pārspīlētības rakstītas, kuras man ļoti labi sanākt. Jūtot tā.
Rīt, pirmā piektdiena šajā mēnesī, kad ir iespēja kaut kur aizbraukt un smelties iedvesmu. Nezinu, kā sanāks un nezinu arī, vai tas ir veselīgi manai kājai. Taču, man ir apnicis, domāju, ka tas augstākais spēks, kurš mani vada, ir to sapratis, protams, ja tikai kaut kas tāds eksistē. Laikam jau . . . jātic.
Par maz ir sapratnes. Un es zinu, ka esmu vīlusies, atkal, otro reizi ir vēlējies par mani pasmieties. Acīs smaida, taču, ja ir izdevība pasmieties, kādēļ gan ne?! Aj, nju katrā ziņā, esmu priecīga, ka es nekad tā nerīkotos. Tizli, ka cilvēki ir tādi. Taču, nedrīxt uztraukties par to, ko ļaudis runā, jo viņi jau tāpat par tevi nemaz nedomā. - Vājš mierinājums, taču patiess.
Tagad klausos sen aizmirstas un vecas dziesmas no Z-Scars repertuāra. Nesmejies. :D
Smēlos iedvesmu sadaļā "Parunāsim", kur arī daži komentāri mani izveda no pacietības. Banālie, pārgudrie cilvēki, kuri salasījušies literetūru liek citiem nobālēt uz viņu fōna, taču tā domā, tikai viņu slimās fantāziju smadzenes. Šis raxts man ir sanācis pārāk reālistisks un viegli saprotams, bet, ko es varu darīt, ka man nav rakstnieces iedvesma. Vienkārši nav vietas, laiks un cilvēki, kuri man spētu sniegt iedvesmu. Negribas nodoties gruzonā.
Jāraxta pozitīvi. Bet galvenais, tā arī ir Jādomā. :*
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru