Dzīvība nekurienē. Stāvi, ārā līst. Un Tu pat zini kas notiks tālāk. Iztēlojoties sīkāko sīkumu, saproti, ka esi šeit lieks. Un pasaule pilna liekēžu. Atļaujiet takš bērniem panirgāties, uztaisīt kādu seksa ainu un vēl pirms izkāpšanas nobļauties frāzes, kuras labāk izlikties, ka nedzirdēji. Pameklējot izdevīgāko taciņu, spožāko gaismu - nē, vismaz kaut kam es deru.
Izgrabini pēdējos trīs latus, lai būtu jauks vakars, kaut vai tikai ar kripatiņām no manas seklās pašapziņas. Katrā jokā daļa patiesības. Pēc tāda, sabiedrības pieņemta teiciena, ir grūti. Bet tas jau nevienam nešķiet aizraujošāk par jaunāko "izlaušanās" sēriju. Banāli.
Tu pat esi gatava atdot savu jaku asinīm, pēc kaislīgas atpūšanās kautiņos, ko, visticamāk tāpat neviens pat neatcerēsies. Bet esi. Pat ne par pliku paldiesu, pat ne par: "Karīn, iedzer." Vai varbūt tomēr ļurba. Nožēlojama un ar punktiem, kāpēc esmu tur. ā un arī ar putniem. bet tas tā.
Kārtējās ielas. slapjums. Tie paši cilvēki un tās pašas pudeles. Viss kā ierasti, nekā jauna. Arī tāda paša vēlme panākt, lai eju pie velna. Lieliski izdodas. Jāpriecājas par tiem talantiem, kādi piemīt, nevis jāžēlojas par tiem, kuru nav.
Un, pat tagad, mašīnas dūcoņa. Lēna un nomierinoša. Par mani neieminas un arī neieminēsies, kad aiziešu pa visam. Ja nu vienīgi brīžos, kad nebūs šmiga, vai vieta, kur tusēt. Mani neizmanto, mani tikai mīl no tās puses, kura ir izdevīga.
Kā jau klusi minēju - vismaz kaurt kam esmu noderīga un citiem patīkama.
Pietiek. Kaut kas ir jāmaina. Arī tās biežās asaru liešanas pie blogger.com. Tas nav normāli. Un nebūs, kamēr, es to nemainīšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru