Un tad es pasapņoju.
Nav svarīgi vai ar atvērtām, vai aizvērtām acīm.
Svarīgs ir iemesls sapņošanai.
Izpletu rokas kā spārnus, sēžot uz velosipēda bagāžnieka, nebaidoties ieraut kāju spieķos, nebaidoties nokrist. Ar smaidu un kūstošu sajūtu, pēdām kutošām un svētlaimi mirklī.
Ļaujoties sev, jo negribējās zināt ne Tevi, ne Tavus iemeslus. Būt egoistei, patmīlei, nožēlojamai, taču laimīgai uz minūti. Kāds teiks, ka tas ir par daudz, bet cits, ka nebija vērts. Vēl kāds - pasmiesies un teiks, ka vajadzēja izvēlēties svēto pastaigu pa plāno dīķa ledutiņu un ļauties aukstumam, trīcot, sajūtot, iegrimstot ar siltām asarām pār sarkanajiem vaigiem. Plūstošām asinīm, pieprasot mazliet siltuma daļiņu. Sagriežoties ar ledus lauskām. Pamājot vējiem, iepazīt svētnīcas. Pieprasot maigumu, nespējot uzspļaut.
Uzgulties ļaunajam, justies resnai, nospiest pēdējo. Atstāt bez elpas sevi un viņus visus. Smejoties par laimīgajiem, taču būt laimīgākai bēdās.
Pēdējā elpa.
Thriving Ivory - Angels On The Moon.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru