Tas bija viss, es zinu.

Šorīts. Pukstens 1:38. Man rīts. Man vakars ir 8., tad, kad citi ceļas uz darbu, saulīte ir visā savā krāšņumā un apkopējas cītīgi lasa pudeles un rājas par mašīnu radītajām švīkām uz asfalta. Tas ir tik dvaini. Tad, kad ir risks. Ņemot vērā, ka pēc šī notikuma, es iespējams vairāk nekad nestaigāšu, jo uz pasaules pastāv tādas čiksas, kuras izsistu visu MCdonaldu, neskatoties uz to, kādi kuiļi tur strādā, bet, ja ir iedzērušas, viņām pat celtnieku brigāde šķiet tikai tāda kārtējā cigarete, kuru pēc izpīpēšanas, uzmet augstu gaisā, lai redzētu cik amizanti sarkanās oglītes lido pa gaisu. Dzīve bes apstājas. Lai arī zinu, ka tas ir bīstami. Es tomēr dzīvošu, nevis truli eksistēšu. Negribas, lai kaut kāda MCdonalda izsitēja, mani tagad drusku papuruna un izkrāso sarkanā krāsā. Neskatoties uz to, ka manas rokas ir trīceklī, jo manā alkoholā asinis netika atrastas. Nu vismaz šodien. Pārliecība ir. Un tas jau ir galvenais. Man jau ir apnicis planēt, drīz es to nespēšu. Kāpēc? Būšu kruķu valstībā, ja vien trulie ārsti, manu asiņu kvalitātes dēļ, neizdomās, ka man vajadzēs nogaidīt. Bet tad, es zinu vienu, viss mans augusts būs miglā tīts. Mans lopiskums ir nepārspējams, bet citiem tas ir vēl nepārspējamāks.
Šodien ir BBP otrā diena. Es tur neesmu. Neesmu, patiešām. Un arī nebūšu. Man šķiet ši diena būs visnotaļ interesanta. Jā, jā.. arī MCdonalda izsitējas, es tikai ceru, ka kādam manis būs žēl. "Ceļos nomesties un brīdi sevi dvest..."
Zinu, ka amm nju es gribu vēl kādu reizi viņu satikt.