Nu jā. Es gribēju būt citā vietā, domāju, ka citur būs citādāk. Un arī atmosfēra būs daudzreiz foršāka un cilvēki atvērtāki. Es maldījos. Lai arī, nebija nemaz tik slikti, visur viss ir vairāk vai mazāk vienāds. Masveida nodzeršanās, dejas ar lielu alkohola piedevu, vispār nav iedomājāmas. Arī vīrieši, alkohola ietekmē, ir gatavi te-ju vai uz deja plača nomest tavas drēbes un darīt visas lietas sabiedriski. Mūsdienās viss kļūst normāls un pašsaprotams. Man tas nav pieņemami. Ar laiku arī nodzeršanās masveida sabiedrībā kļūst pelēka un niecīga. Laikam tas ir tikai mans subjektīvais skatījums, bet varbūt.. esmu vecmodīga un man vajadzētu sākt tamborēt neesošaiem mabērniem cimdiņus. Dažādība nekad nenāk par ļaunu. Vientulības sajūta tāpat nepamet, kaut arī esi simtu ļaužu pūlī un graužu nagus. Smieties par truliem, sen zināmie jociņiem arī vairāk nav interesanti. Tad jau jāsāk domāt, vai tiešām kāds un kaut kur, mani spēs iedvesmot un ieinteresēt. Sliktā īpašība - visu un visus pārāk ātri iepazīstu. Šķiet, ka jau Kolka ir kā mājas, zinu, kur atrodas bomžu kojas un, ka Stefa, kuras īstais vārds ir Sveta, pārdod alkoholu pēc 10-iem. Rodas jautājums, vai man ir nepieciešams iekarot jaunas vietas, vai arī palikt tepat un gruzīties savā vientulībā, savā stikla kastē, kurā arī ir daudz, daudz iepazītu ļaužu.
Galvenais, ka nu nav problēmas ieiet nopeldēties pat ledaini aukstā ūdenī, un piedrāžot visus eksursantus, kuri blenž ar bezizmēra lieluma acīm. Trakums.
Tad, kad būs cukurgraudiņa liela iedvesma, iespējams, arī es spēšu no sevis izdvest kaut ko lasāmu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru