Saldētavas aukstums. Valdzinošs putekļu aromāts sajaucies ar vēja pieskārienu Tavam kaklam. Viss ir ačgārni. No sasistas, nožēlojamas pudeļu lauskas līdz lielai kaudzei stiklu. Un tik liela iespēja sagriezties un sūkt sāļās asinis. Priecājies.
Meitene ar gariem, tumšiem matiem un caururbojoši zaļām acīm, vēro Tevi. Katru Tavu mazāko kustībiņu un gaida, pati nezinādama ko.
Varbūt Tavs pieskāriens un nebeidzamais: 'Ak dies, Tu esi tik forša..' bija tikai mirkļa un alkohola burvības kopražojums. Tu esi metams vienā kaudzē ar visiem parējiem? Ar to, kas vēlējās mani ielikt savā kabatā, vai varbūt ar to, kurš dungojot, teica, ka tā ir mūsu dziesma, bet varbūt, Tu vēl neesi nosaukts, Tev vēl nav vārda manās acīs.
Tu nogalini mani lēni un pamazām. Nogalināji visu un zināji, ka nekas vairāk par lietus sļakatām nebūs. Un tāpat ir labāk. Bet ne jau par to ir stāsts, papriecājies, ka esi šeit pieminēts.
Es tagad varu pieskatīt sevi pie krutākajām elles liesmu apvaldītājām. Iedodiet man latu un es nopirkšu ampulu. Šoreiz, es nedzeršu. Bet gribu, lai Tu iedzer un pastāsti to visu man vēlreiz un putekļu mākonī apskauj mani un manu dvēseli.
2 komentāri:
Šis tavs bloga ieraksts ir man vismīļākais :)
Brīžiem kaut kur kaut kas nedaudz līdzīgs ir justs.
Tas jau laikam tāpēc, ka tas ieraksts ir romantisma pārpils, parasti jau neko tādu nerakstu :D
Ierakstīt komentāru