Gruzī nost.

Uz karstām oglēm svilinos, sēžu un izciešu. Tik daudzas lietas sakrājušās, nejūtu sevi, nejūtu mīlošu attieksmi un vispārīgi esmu iedzīta bezkrāsainas dzīves pelnos. Katru vakaru, pirms gulētiešanas domāju, kā būtu, ja manis nebūtu un vai daži cilvēki aplaudētu manās bērēs. Es nezinu, kur lai rodu sevi, kur lai smeļos gaisīgu atmosfēru. Beidzies Adaptols, warbūt tas manu apziņu ir samaitājis, lai arī jau no agras bērnības esmu jutusies kā liekā persona ģimenē, nepraša un šie iedzītie kompleksi man neļauj normāli izdzīvot.
Cilvēki man apkārt. Nezinu, kad esam divatā, trijatā mani sauc par dievieti. Turpretī plašākai publikai liek saprast, ka neesmu nekas vairāk par mēslu čupu. Es neko nesaprotu. Es atmaikstu, kad mani paslavē, lai pēc tam raudātu spilvenā, kad mani uztaisa par tādu, kāda iespējams neesmu.
Jāmainās vai arī es nezinu . . .
Gruzons.