*

Tu dzīvot nesteidzies,
vien saule šķiet par strauju,
kad baltie mākoņi
kā sadeguši bēg
uz pusi to,
kur baltās jūras kaijās
jau vakar aizlidoja
laika mēness lēkts.

Viss pārāk īsts top
vārdu celtās pilīs,
kam torņi mākoņos
starp miglas bluķiem lien,
un domām piemirstas,
kā murrā stundu ratiņš,
kad dzīves skatuve
sev rozā brilles liek.

Vien tad, kad zibeņi
slēdz likteņdurvis vaļā,
un gaisa baloni
ar skaļu blīkšķi plīst,
Tu beidzot saproti-
ir laiks uz sevi doties,
un pietiek caurvējā
pa svešām sirdīm klīst.

/Agnese Līcīte/"