Es nevaru Tev pateikt no kādiem vulkāniem tas nāk. Es tikai varu pateikt no kādām sajūtām tas nāk. Sāc atcerēties tās dienas, kad Tu darīji laimīgākas naktis. Tev nepietika? Varbūt bija par daudz, par daudz es Tev uz tā šķīvja uzliku gardumus. Un pēc tam nogurdināju ar sevis neierastajiem jautājumiem. Esmu daudz redzējusi, Tevi vērojot. Kā Tu savu bezrūpību izcel tumšākajā gaismā. Kā Tev asaras birst un krīt pār vaigu kā mazam bērnam. Stāvi tagad Tu un skaties un smejies, un brīnies kā es raudu. Bet es taču nemāku raudāt! Neraža, jāizdomā kaut kas cits.
Domās ar abām rokām apķeru sev kaklu, beidzot jānožņaudz, lai miers, lai sauli ar rokām varu taustīt un mākoņos kājas mērcēt. Kā lai aiziet, ja nemāk aiziet. Varbūt, vēl stipri jāpagaida Tevi, varbūt Tu atnāksi vai atrāposi, vai atskriesi. Es nezinu. Kā gan, lai es zinu, ja Tu visas zīlnieces apčakarē un atkal smejies. Aj, kā es gribētu zināt un saprast. Lielas vai mazas lietas, bet tomēr, tās par Tevi. Pareizo pieeju atrast un skaistāko šķīvi no sevis atdot, lai atkal gardumus Tu mielotu.
Neelpoju, kad cīnos par to, kas nav dārgs. Dārgs? Kas tas ir? Es nemāku, nezinu, nedzirdu un neredzu.
Nāc te, iepazīsimies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru