Es ķeru sāpju apturošo taureni.

Klausoties mīlas dziesmas, kuru saturs aprobežojas ar nelaimīgu mīlestību, es ar sāpošu sirdi vai varbūt beigtu nervu, sēžu uz balkona un domāju par problēmu izbeigšanu citādā, taču ierastā veidā. Kad jau sariesusies it kā pēdējā asariņa, ienāk kāds un sasmīdina, tādejādi radot krasu garastāvokļa maiņu. Man tas nepatīk. Gribu būt vai nu ekstra bēdīga, vai nu superpriecīga. Vandoties pa dzīvi vidējā stāvoklī var sajukt iekšējie emocionālie spēki. Respektīvi, nervu sistēma. Un jā, iespējams, ka tas ir smieklīgi, bet man 18 gadus vecai jaunietei, vai arī kā škiciņš saka - ātraudzei ir jādzer ikdienas Adaptola deva. Palasot šī medikamenta lietošanas instrukciju, iestājas zināma krīze, jo, lai sasniegtu mieru man jālieto preperāti kā sagrabējušai omītei, tas jau kļust vairāk kā biedējoši. Vai tiešām mana nervu sistēma ir tā sabeigta, ka vajadzīgas zāles, lai apturētu šos impulsus, kuri rada diskomfortu, jo tas patiešām ir nepatīkami, ja visu laiku sāp. Cenšos ar domu spēku apturēt šīs it kā impulsīvās sāpes, taču nesanāk, tāpēc talkā nāk Coxstral deva. Un tad paliek labāk, jo sajūtu rada tveice reibonī. Man šķiet, ka jau tagad spēju nosaukt 20 pretsāpju preperātus, kamēr citu farmaceita spējas aprobežojas ar Ibumetin.
Ko nu es par sevi vien.. pasak Tu ar kaut ko. :D

Mans mazais vāverēns kaut ko foršu ir sarakstījis.

"nu vispār jau es biju beidzot saņēmusi sevi rokās ,atgājusi no alhahola uzkrāšanas savā organismā un kārtīgi paēdusi arī biju (jo bez tā jau nu nekā) un tā nu es beidzot domāju,gribēju un gandriiz jau iesāku rakstiit viedokli par tevi,bet sūds,kas man no tā visa sanāca.es sapratu,ka par tevi neko uzrakstīt nevaru,varu tikai par mums,bet nu kur tas der?
tādēļ pie viedokļa tev ne sūda nerakstiišu,pateikšu tev te pat visu ko par tevi,sevi un mums domāju,tāpeec piesprādzējies un saturies,jo viss te nebuus tik rožains un saulains kā varbuut tev gribētos.
sākšu ar to,to labo laikam.man patiik,ka tu man pazvani,tad,kad es esmu paņēmusi rokās telefoonu,lai zvaniitu tev un man patiik,ka tu pasaki to,ko es tajā briidii nodomāju un ,ka tev tā pat kā man patiik padirst par tiem,nu tiem,kas džinsus pērk par 25 ls uz tirgus un valkā zelta topiņus.un man patiik kopā ar tevi vadiit muusu kulinārijas šovu "nakts karatē " vēl man patiik,ka mums ir bezmaksas sarunas.vēl man patiik teelot,ka man nepatiik,ka mani samiiļo .un man patiik periodiski izvākties no tava dziivokļa un nest visas mantas uz preteejo māju,lai jau peec laicinna atkal vareetu papildinaat tavu virtuvi ar savaam bļodiņām un skapi ar topiņiem. ai un vel un vel.
bet nu tas beediigais - man besii,ka tu uz mani sakliedz par gurķu mizām uz galda un spraitu gultā un arii tas,ka tu vnm visu dramatizē un pārmet,ka neliekos par tevi ne zinis,jo tur nav ne suuda patiesiibas,jo ja neskaita to,ka praktiski pie tevis dziivoju tu arii esi vieniiga ar ko kopā un pie kā es skatos porņikus un tu esi vieniiga meitene,kas ir čamdijusies gar maniem krapāliišiem un vieniigaa kurai es esmu poozeejusi kā caciņa vannaa. un vispār jā.
bet tagad ir pienācis laiks man cept dančai siera maizes davaj ta jau kaut kad veelāk.
piezvani man jo tu jau zini,ka gaidu "

Elīna Kokarēviča

mans skaistulis

Sāļa asiņu garša mutē. Tumšs redzējums, sāpes krūškurvī. No šīm sāpēm reizēm gribētos tepat - nāvei pie deguna stāvēt. Ekskluzīva paskata ātrās palīdzības mašīna. Telefons kā vienīgais saziņas līdzeklis ar tuvākajiem. Lūžņu kaudze, aizverot acis, saspiežot plakstiņus ciešāk, paveras skats uz vīrieti ar biezām lūpām, lētu smaidu un cigareti. Gļuki. Apziņa, ka tik maz ir pietrūcis, lai varētu baudīt paradīzes augļus. Suns, zvērs vai kaķis ir izbojājis asaru savaldīšanas spēju. Un visādas domas par negadījuma labošanu, laika pagriešanu atpakaļ un milijons graudaino sāpju par skaistuļa bojā eju koka stumbrā.
Varēja būt ļaunāk, sūds par dzelžiem...tie ir visstulbākie mierinājumi kādus vispār spēju līdz šim iztēloties. Bļeģ viņš bija skaists dzelzis, to atzinuši daudzi. Ar jaudu, ātrumu, spēcību un lielisko izskatu. To nesaprast cilvēkiem, kuri no mašīnām saprot tik pat daudz kā no ķīniešu zemdeguņa murmulēšanas.

NEKAS, tikai never think no Roberta Patinsona.

Pēdējo reizi pietuvoties savai un Tavai zemapziņai. Pietuvoties ar lielu vērienu. Paiet garām visam ar paceltu galvu, papūšot pa sānu savus garos matus. Iemājot citos uzticību, ka esmu pašlepna un nepiejama. Ar aizkūpinātu cigaretes smārdu un nodilušiem papēžiem, seksīgā kleitā justies kā bezgala kārdinošā telpā. Tādā vietā, kur visi uzsmaida un to pašu emociju gaida atpakaļ, bet tā vietā saņem vidējo pirkstu, ne jau burtiski, bet to varētu redzēt skatienā. Tajā pašā laikā nezaudējot savu cēlumu, koķetēt ar gadagājuma vīriešiem un raisīt viņos kņudoņu vēdera lejas daļā. Un neko nedomājot, pamest viņus tik pat ātri kā visus pārējos alkohola Zevus.

Atrast kādu, kurš iemācītu dzīvot, nepieminot seklumu vēnās, kurš aizvien rada kaitinošu plūsmu.

Esiet ar mani emocijas. Sakropļojiet vēnas, ja vēlaties, noārdiet smadzeņu šūnas, bet saglabājiet zemapziņu un mākslu izjust.

Tu Tuvojies Sev.

...neitrāli kāds pajautā Tev.

Atkal jau nesanāks nekas pozitīvs, ko pastāstīt.
Sūdi ģimenē, nu kas gan tā par ģimeni, kura neļauj iesākt dzīvot. Tik viegli ir gāst smirdīgos sūdus pār manu galvu, bet tas ir jāsaprot, jo tā tak ir mana ģimene. Un tā jau nekad neielūkosies manās sajūtās. Es tikai pakratu emocijas, paleju kādu asaru un, protams, piedzeros. Nekādas jēgas. Un man tie pleci ir apsūbējuši piedzērušies uz, kuriem it kā varētu nolikt tukšo galvu un paraudāt.

Pēdējā laika notikumi. Visādi 40 l mājas vīni, milijons zvaigžņu un vēmekļi pie manām kājām. Daži naidīgi stervu skatieni, kuri vēsta, ka maukas statuss ir manējais.
Tad vēl manas mājas, jā, kuras jau visiem kļuvušas mīļas. Kartupeļu rakšana dubļainos laukos un smiekli pie geju uzvedības ainām.

Nogurums un apnikums no visiem un visa. Bezspēcība un tās plūsmas pa vēnām, ikdienišķas un jēgas nepapildinošas. Atslēgties no šitām jezgām un saprast dzīves patieso būtību. Arvien vairāk sāk šķist, ka piedzimstam, lai dzīvotu, bet dzīvojam, lai nomirtu. Nevienai no šīm fāzēm nav īstas nozīmes, kaut kāda lieka enerģijas, kā arī materiāla izlietošana.

Ar muzonu pret gruzonu.
Atkorķēju.

I'm so sick of this tombstone mentality.

Te es atkal.
Stāvu ar kapli pret sauli. Ravēju kāpostus, sīpolus un savas smadzenes. Iztīru visu no nezālēm, kuras piesārņo mani. Taču, viss, kas ar mani ir noticis liek dzīties pakaļ tādai pašai nākotnei, negribot, necerot un neievēloties. Kā lai mainās, ja aiz muguras ir tāda sūdurūķu paradīze.?
Dzīvo šodienai, bla bla bla. Kilogramu ar drāpi? Ir piedāvājumi.? Tad man nevajadzēs nekādu šodienu, man pietiks ar to stundu vai mirkli, kurā būšu realitētes sagrautā vidē ar zelta asmeņiem rokās un karošu pret ļaunajiem taureņiem. Viena, saplēstos svārkos, nodrāztās kājās un karstasenīgu sejas izteiksmi. Tas mani darītu laimīgāku pat par seksu ar Šonu Ferisu - to seksīgo aktieri ar dzimumzīmi uz kreisās augšlūpas. Es vienmēr būšu Tava fane, jo reti, kurš tā spēj mani uzbudināt kā šis iedomu eksemplārs.

Ok. Gruzons.
Es klausos tālāk SHINEDOWN - SOUND OF MADNESS
un iesaku arī jums noklausīties un izlasīt liriku un vispār LIELISKA dziesma.

I'm so sick of this TOMBSTONE mentality.
[super]

I created the sound of madness, wrote the book of pain.

tryin' to make things right ^^

Degradācija. Kaut kādā ziņā nožēla par cilvēkiem, kuri nesaprot citus. Neprot novērtēt cilvēkus, viņu identitāti, noslēpumainību un apmāto tieksmi pēc atkarību veicinošām vielām. Tās bendē veselību, bet neviens par to nedomā, atslēgties no ārpasaules, sajust kaut mazliet prieka ir tas, kas liek nodoties šīm lietām. Apziņa, ka tas ir slikti ir tikai tiem, kuri nereizi nav sajutuši tādas garšas, taustes, redzējumu simfonijas un eiforiju. Esmu iemācījusies neteikt, ka tas ir riebīgi, ja neesmu pamēģinājusi. Ir daudzas lietas, kuras es neesmu mēģinājusi un nesapratīšu. Bet tas tikai tamdēļ, jo nevēlos iesēsties tajās sajūtās, ne jau veselības dēļ. Tāpat mēs nokļūsim aizsaulē, uzskatu, ka nav svarīgi ar kādām aknu sapuveņiem vai tromba aizsērējumiem. Tā ir dzīve. Nebaidoties no nāves, taču arī necerēt uz labsajūtu, ko tā sniedz, jo ir tikai viena lieta, ko cilvēks visvairāk vēlas būdams miris, tikai un vienīgi būt atkal dzīvam. Lai gan tā ir mana subjektivitāte un pašnāvības mocītie mani nosoda, es neatkāpjos no sava viedokļa.
Kad atceros savu dzīvi, savus pārdzīvojumus, saprotu, ka bija arī laiks, kad nāve likās vienīgā ekstāze, ko piedzīvosim. Taču šobrīd es gribu baudīt, eiforiski krist bezdibenī, vai atrast mūžīgās bēdās prieku un vispārīgi izbaudīt jebkuras emocijas, kuras pasaule ir mums devusi. Patiesībā, es ilgojos pēc nenormāla psiholoģiska un garīga pārdzīvojuma, kura rezultātā es vēl vairāk saprastu, ka viss ir mēsls par ko agrāk esmu elsodama, slaucījusi asaras. Bēdīgi, ka cilvēki vēlas dzīvot tikai pārticīgā priekā un neprot saskatīt skaisto arī sliktajās emocijās.

Šobrīd, es te sēžu un domāju par visu. Pat par savu runci, kurš ir izsalcis. Es vairāk negribu būt aizspriedumu pārpildīta un sākt kaut ko no jauna. Sakārtot savu psihi. Satikt cilvēkus, kurus neesmu redzējusi un, kuri ir tikai manās atmiņās. Un un un vēl dzīvot ar cīņas sparu. Atturēties no raudāšanas, pievērsties uzreiz problēmu risināšanai. Tā ir mana motivācija, mans spēks.

Rīt ar Tomu cepsim karpu, es zinu, ka būs garšīgi un sātīgi. Neateiktos arī no pilzenes aliņa, kurš sulīgi puto manā dvēselē. Krāt pudeles uz balkona, klausīties labu mūziku un vēl daudz daudz daudz . . .

Biju lībiešu svētkos. Pilns ar dažāda gada gājuma cilvēkiem - tusēt gribētajiem. Dejojot ar plikām pēdām pie dziesmas "džeks no Kurzemes." Arī pārdzīvoju. Samiksēju sajūtas ar atkarību kombaini un jutos kaut kā, taču labāk, nekā parasti. Seksuālāk. Es smaržoju pēc cerībām un jutu, ka esmu arī vīriešu cienīga. Lai arī vienmēr esmu bijusi kompleksaina, šoreiz man bija feelings, ka esmu vajadzīga, tāda, kāda esmu. Neskatoties uz saviem mežonīgajiem trūkumiem, es arī kādam patīku, tas ir pozitīvi.

Davaj sāksim dzīvot, pārdzīvot skaisti un iepazīt cilvēkus, kuri šķituši nožēlojamāki par dzērājiem ar nosauļotu, sarkanu seju un adibas maiku - ar oderi.

Dzīvojam! Tauta!

Paul and Fritz Kalkbrenner - Sky And Sand